Dažkārt dzīvē gadās situācijas, kad vietā ir teiciens: “Gribēju, kā labāk, bet iznāca, kā vienmēr…”. Taču Andra kunga (ētisku apsvērumu dēļ visām personām mainīti vārdi) attiecības ar tuviniekiem tā sarežģījušās, ka iznācis nevis “kā vienmēr”, bet vēl sliktāk.
“Nezinu, kā rīkoties, esmu galīgā strupceļā,” saka vīrs pensijas gados, kurš, šķiet, nācis, lai parunātu un atvieglotu sirdi, nevis pēc padoma. “Varbūt mans gadījums kādam var būt mācība,” viņš vēl nosaka.
Lai dara, ko grib
Kad cilvēki ir laimīgi, viņiem šķiet, ka tāda būs visa dzīve. Arī Andra mūžs tāds bija — ģimene bija bērniem svētīta, bija mīļa sieva, darbs, dzīvoklis. Kas gan vairāk vajadzīgs? Taču liktenim labpatika izspēlēt savas kārtis — pirms desmit gadiem ļauna slimība viņsaulē aizsauca sievu. Tāpēc vietā, kur viņš bija tik laimīgs, Andris vairs nespēja dzīvot. Trīsistabu dzīvokli, kas piederēja Andrim, viņš atstāja dēlam Robertam ar ģimeni. Pats sev viņš nopirka vienistabas mitekli citā novadā. “Lai viņš dara ar dzīvokli, ko grib — dzīvo pats vai izīrē,” domāja Andris, uzticēdams īpašumu dēlam. Ar “papīriem” gan nekrāmējās, jo neba kāds saules mūžu dzīvo, tāpat bērniem paliks.
Dzīvokli ieķīlā
Pēc kāda laika Roberts lūdza tēvu noformēt viņam pilnvaru, lai dzīvokli varētu ieķīlāt bankā. Vajagot naudu, jo dēls sievai gribot uzdāvināt automašīnu. Kā tu dēlam nepalīdzēsi? Darbs viņam ir, gan jau atmaksās kredītu — nodomāja Andris un piekrita. Pēc kāda laika dēlam naudas vēl pietrūka, un viņš dzīvokli pārķīlāja. Cik īsti ir jāmaksā kredīts par ieķīlāto dzīvokli, viņš nezina, Andraprāt, varētu būt ap diviem trim tūkstošiem. “Ja sieva būtu dzīva, tā noteikti nebūtu noticis, jo viņa bija ļoti stingra, bet man tāda mīksta sirds,” asaru kamolu valdīdams, tagad saka Andris.
Ietur 50 latu
Diemžēl ar mantiskām vērtībām nevar novērst plaisas attiecībās. Pēc laika dēls ar sievu izšķīrās, bet Andra kungs pērn piedzīvoja īstu šoku. Viņš saņēma pavēsti, ka jāierodas tiesā. Dzīvokļa, kurš bija viņa un kurā dzīvoja dēls, parāds par komunālajiem pakalpojumiem bija ap tūkstoš latu. Andra kungs tiesā ieradās, taču jutās netaisnīgi apsūdzēts, tiesas sēdē nespēja līdz galam izturēt, tāpēc to pameta. Taču tiesa ir tiesa, un sirds likumus tā neievēro. Nu jau astoņus mēnešus no Andra kunga pensijas ietur 50 latu mēnesī tiesas izdevumu un īres parāda nomaksai.
Bez pilnvaras
nerunā
“Vai tiešām dēls domā, ka man 50 latu no gaisa krīt?” ar rūgtumu sirdī saka Andris. “Domā, ka esmu vecs un nauda man nav nepieciešama. Kā vien varu, esmu palīdzējis visiem, nav viņš man vienīgais tuvinieks. Es taču no savas pensijas maksāju arī par savu vienistabas dzīvokli.
Andris kā vienīgo risinājumu uzskata dzīvokļa pārdošanu, tāpēc nesen bija aizgājis uz banku, lai noskaidrotu, vai tiek maksāts kredīts un cik liels parāds vēl atlicis. Taču tur viņam atbildēts, ka bez dēla pilnvaras nekādas uzziņas nesniegs.
Vissāpīgākais ir tas, ka dēls ar tēvu nekontaktējas — neatbild uz zvaniem, vien pāris reižu piedzēries naktī zvanījis. Dzīvokli ar visiem parādiem būtu ar mieru pārpirkt bijusī vedekla, taču ar vienu noteikumu: ja tur nedzīvos Roberts, bet viņš savukārt to pamest negrasās. Reiz gan bijis atbraucis un aicinājis, lai tēvs nāk dzīvot pie viņa, proti, savā trīsistabu dzīvoklī.
Taču Andris vēlas dzīvot pats savu dzīvi un negrib katru mēnesi maksāt dēla sakrātos parādus. Galu galā lai pats strebj putru, ko ievārījis, nav jau nekāds zaļknābis — Robertam jau ap piecdesmit.
***
Sengrieķu leģenda vēsta par Gordija mezglu. To neviens nevarēja atraisīt. Savulaik to mēģinājis izdarīt arī Maķedonijas Aleksandrs, kad tas nav izdevies — pārcirtis ar zobenu. Tēva un dēla attiecības arī savijušās mezglā, taču to raisīt ir tikai pašu ziņā.
