Neslēpšu, ka bērnībā un jaunībā nebiju nekāds paipuisītis. Dabūt skolā sekmīgu atzīmi — tie man bija svētki. Kad blēņas vien ir galvā, cilvēks mācīšanos nespēj nopietni uztvert. Piecnieki man bija vienīgi fizkultūrā, dziedāšanā un darbmācībā.
Tāpēc jutos gaužām pārsteigts, kad mans dēls, ciemojoties pie mums ar māti, sāka gausties par dēla trešklasnieka sekmēm, ka šis augstāk par piecnieku nekādi netiekot un klases audzinātāja šim nemaz neļaujot semestra beigās labot atzīmes. Kurš gan raud par piecnieku?! Biju kaut kā palaidis garām, ka tagad skolā bērniem atzīmes liek ne vairs pēc piecu, bet pēc desmit ballu sistēmas. Nu, vienalga — piecnieks nav nemaz tik slikta atzīme. Dēlam teicu, ka viņa sīkais būs atsities vectēvā. Nevajag viņam pārāk uzspiest mācīšanos. Citādi pavisam skola apniks. Dēls, to dzirdot, apskaitās. Es runājot gluži kā mana mazdēla Janča klases audzinātāja Dacīte. Es — vēl piedodama glupuma dēļ, bet šī — nepiedodama slinkuma dēļ. Kaut kas nedzirdēts! Mans dēls tā aprunā sava bērna skolotāju! Teicu, ka tas nav džentlmeniski. Lai iet un viņai aci pret aci pasaka visu, ko domā. Esot jau to izdarījis. Dacīte taču manam dēlam bijusī klasesbiedrene. Neesot nekādu problēmu saskrieties un pārmīt vārdus, tikai labuma — nekāda. Dacīte skaidrojusi, ka mans mazdēls vienkārši “nevelk” augstāk par piecnieku. Lai nu mēs, ģimene, samierinoties. Viņam pēc pamatskolas beigšanas taisnā ceļā jātaisoties uz kādu profesionālo skolu amatu mācīties. Būšot labs darba darītājs. Dēls bijis šokā. Kā Dacīte var trešklasniekam pareģot nākotni? Kāpēc nepacīnās par puikas sekmju uzlabošanu? Pat netaisoties! Cīnīties par dēla sekmēm esot Janča vecāku pienākums. Vai skolotāja vainīga, ka stundās mūsu Jančuks tikai zīmē ķiņķēziņus un tēlo klaunu? Dēls pēc sarunas ar skolotāju “uzcepies” vēl vairāk. Viņa netiekot galā ar disciplīnu klasē, nemaz nerunājot par papildu darbu ar skolēniem pēc stundām. Tāda darba vispār nav!
Godīgi sakot, neticēju ne vārdam, ko mans dēls pie pusdienu galda pļurkstēja. Āvu kājas un nākamajā skolas dienā pats šāvos uz mazdēla klasi, lai satiktu viņa audzinātāju. Jāteic — nenožēloju. Dikti efektīga dāma. Bija, ko acis pamielot, un būs, ko atcerēties. Saruna notika tūlīt pēc tam, kad mazdēlam bija beigusies pēdējā stunda. Jancis kā vājprātīgs aizskrēja man garām skolas gaitenī, knapi vectēva sveicienu atņemdams. Viņu gaidīja vilinošā iela. Knapi aiz astes noķert man izdevās arī Dacīti. Viņa teica, ka varot man veltīt burtiski dažas minūtes, jo dikti steidzoties. Darbalaiks jau cauri, alga maza, un viņai jābrauc peļņā. Uz kurieni tad? Šis jautājums man izspruka pats no sevis. Kā, uz kurieni? Protams, uz Krieviju pēc šņabīša, pēc cukura, pēc degvielas… Tā kā pēc šiem vārdiem paliku mēms, saruna pārtrūka. Skolotāja teica, lai es nāku parunāties, kad būšu izdomājis, ko īsti viņai vēlos pateikt.
