Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem 90. dzimšanas dienu svinēs jaunjelgaviete Vilma Bogdanoviča. Jubilāre dzimusi Pļaviņu pusē, bet nu jau gandrīz trīsdesmit gadu dzīvo Jaunjelgavā.
Izveido jaunsaimniecību Secē
Vilma Bogdanoviča dzimusi netālu no Stukmaņu muižas. Pēc neilga laika Vilmas kundzes tēvam kā Pirmā pasaules kara dalībniekam bija iespēja iegūt īpašumā zemi, un ģimene pārcēlās uz Seci. Tur izveidoja savu jaunsaimniecību. “Tēvs pats uzcēla māju, izveidoja saimniecību, viņš prata visus darbus. Mums bija gan liellopi, gan cūkas un mājputni. Sākumā bija viens zirgs, pēc tam divi. Zemes arī bija diezgan daudz, tur arī saimniekojām,” stāsta jubilāre. “Vecāki bija paņēmuši bankā kredītu, un procenti arī bija jāmaksā, tāpēc bija daudz jāstrādā, neko atlikt nevarēja.”
Aicina uz pagasta padomi
Pēc Otrā pasaules kara Vilmas kundze strādājusi dažādus darbus. “Toreiz man bija labs rokraksts un mani aicināja uz pagasta padomi pārrakstīt dokumentus, veicu arī citus darbus,” stāsta jaunjelgaviete. Pēc tam ilgus gadus strādājusi par pastnieci, vēlāk — kolhoza labības klētī. Astoņdesmito gadu sākumā pārcēlusies uz Jaunjelgavu un pastrādājusi Skrīveru pārtikas kombinātā, šūšanas cehā un uzņēmumā “Darba spars”.
Arī Vilmas kundzes senči nodzīvojuši ilgu mūžu. “Mans vecaistēvs aizsaulē aizgāja, kad viņam bija 102 gadi, māte nodzīvoja 99 gadus,” saka jaunjelgaviete.
Prot visus darbus
Vilmas kundze jau no agras bērnības radusi strādāt. “Toreiz nebija tādas brīvības kā tagad, bija jāstrādā. Jau agri rītā māte veda govis ganībās, es, maza meitene, viņai pie vienas rokas, brālis pie otras, un visi devāmies uz ganībām,” atceras Bogdanovičas kundze. “Govis sāku slaukt, kad biju vēl pavisam maza, knapi varēju govs pupu saņemt. Tā kā biju vecākais bērns ģimenē, bija jādara viss. Esmu iemācījusies visus darbus un nekad no darba neesmu baidījusies.”
Tā kā saimniecībā bija daudz jāstrādā, mācīties nav bijis laika. “Nekādas augstas skolas neesmu beigusi. Gribēju izmācīties par šuvēju vai frizieri, bet tēvs neļāva, bija jāstrādā saimniecībā. Jaunākā māsa gan ir beigusi augstskolu un ilgus gadus bija skolotāja un skolas direktore,” stāsta jaunjelgaviete.
Nelaime nenāk
brēkdama
Kad Vilmas kundzei bija septiņpadsmit gadu, viņu piemeklēja nelaime. Saimniecībā kulšanas talkas laikā, neveiksmīgi ceļot ķīpu, meitenei misējās, un viņa iekrita kuļmašīnā un zaudēja kāju. “Biju radusi strādāt ātri, neveiksmīgi pakustējos, un notika nelaime,” stāsta Vilmas kundze. Pēc tam ilgs laiks bijis jāpavada Jēkabpils slimnīcā, bieži jābrauc uz Rīgu pie speciālistiem. “Sākumā staigāju ar kruķiem, bet arī tad centos darīt dažādus mājas darbus, un lai neviens man nesaka, ka to nevar izdarīt. Pilnus spaiņus pacelt nevarēju, bet līdz pusei pilnus varēju nest. Ja grib, tad daudz ko var padarīt,” saka Bogdanovičas kundze. “Pēc tam bija grūtāk, kad bija jāiemācās teju no jauna staigāt.”
Vairs nevar dejot
Tomēr visvairāk Vilmas kundze pārdzīvoja, ka vairs nevarēja dejot. “Jau toreiz man ārsts pateica — strādāt tu varēsi, bet dejot gan nē,” asarām acīs stāsta sirmā kundze. “Man ļoti patika dejot, kādreiz mani ballēs lūdza daudzi puiši. Pēc nelaimes divas reizes biju aizgājusi uz balli, bet, tā kā puišiem, kuri lūdza dejot, bija jāatsaka, pēc tam uz ballēm vairs negāju, lai sirds nesāp.”
Tomēr Vilmas kundze aktīvi rosījusies sabiedriskajā dzīvē — dziedājusi korī un piedalījusies citās aktivitātēs.
Spēku rod baznīcā
Tā kā Vilmas kundze visu dzīvi radusi strādāt, tagad ļoti pārdzīvo, ka vairs nevar apkopt savu mazdārziņu. “Kādreiz man pie mājas bija skaistas puķudobes, mazdārziņš, kur izaudzēju visu nepieciešamo,” stāsta jubilāre. “Tagad diemžēl vairs nevaru neko tādu darīt. Nav spēka, un arī ārsti aizliedz. Kad visu laiku esi strādājis, bez darba dzīvot ir grūti. Nesaprotu tos jaunos cilvēkus, kuri neko nedara.”
Vilmas kundzei ir grūti staigāt, tāpēc viņai bieži palīdz labi cilvēki. “Katru nedēļu aizeju uz baznīcu. Tur satieku jaukus cilvēkus, kuri mani atbalsta un palīdz. Ziemassvētkos tur paredzētas nelielas manas dzimšanas dienas svinības. Ir jauki, ja blakus ir labi cilvēki,” saka jubilāre.
