(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 26. novembra numurā.)
Kā viduslaikos
No tilta gandrīz pa tiešo var aiziet uz Portu vareno un padrūmo katedrāli, kas vainago pilsētas augšējo daļu. Sākumā celta kā klosteris, tā iekšpusē ir īsts mākslas darbs, kur ir arī daudz ļoti skaistu sīkflīžu panno. Gandrīz visas baznīcas arī no ārpuses klātas pārsvarā zilām flīzītēm un atgādina gleznas. Katedrāles laukumā ir kauna stabs ar āķiem, kur sodīja grēciniekus.
Manuelino arhitektūras stils attīstījās karaļa Manuēla I valdīšanas laikā, tas ir vēlās gotikas portugāļu variants, kam tipiski jūras motīvi un sīki izstrādāti pārmērīgi greznojumi.
Staigājot pa līkumotajām, šaurajām, stāvajām ieliņām, jūties kā viduslaikos, jo šie senie kvartāli no tiem laikiem nav mainījušies. Arī balkoniņi visām mājām ļoti šauri, un šķiet, ka tūlīt aiz stūra parādīsies bruņinieks zirgā.
Vīns ar mencu
Clerigos baznīca pilsētas centrā dižojas ar 75 metrus augsto torni, kas vēl joprojām ir viena no augstākajām celtnēm Portugālē. Lai tiktu augšā, jāuzkāpj pa 240 pakāpieniem, bet diemžēl tornis bija slēgts.
Portu lieliski sadzīvo modernais ar seno, kas pilsētai piešķir neparastu šarmu. Un, protams, skaistāka par Rīgu tā ir tāpēc vien, ka ir kalnaina un no daudzām vietām paveras ainava gluži kā no putna lidojuma.
Ietves klātas smalku akmeņu mozaīkām, un vakaros, īpaši centrālajā gājēju ielā, kurai blakus dzīvoju, valda ceptu kastaņu smarža, vīri un dāmas nesteidzīgi ievelk dūmu un lēnām iemalko kaut ko stiprāku, nekautrējas arī uzdziedāt. Un ne tirgū, ne veikalā man neviens ne reizi neuzbāzās, lai kaut ko nopērku. Arī nofotografēt neviens nekad nav atteicis, tikai draudzīgi smaida.
Veikalu ļoti daudz, un cenas dažādas. Jaunas ādas kurpes, ja tās nav slavena zīmola, var nopirkt par 10 eiro. Augļi divreiz lētāki nekā Latvijā, toties konfektes, siers un gaļa trīsreiz dārgāka. Kopā ar vīnu nogaršoju arī portugāļu tradicionālo uzkodu — saulē kaltētu sālītu mencu. Sader labi.
Iecienītākais suvenīrs ir ažuležu zilbaltās flīzes, bet tās maksā dārgi, tādēļ jāiztiek ar tradicionālajām pildspalvām, krūzītēm un T krekliem. Gribēju paķert līdzi kādu vīna blašķi, bet tālāk par muitas kontroli lidostā netiktu.
Nomazgā pirms
lidošanas
Kaut bija ļoti žēl šķirties, jau 30. novembrī pusnaktī ielidoju Bergāmo Itālijā. Tā man jau ir labi zināma vieta, jo pavasarī Islandes vulkāna izvirduma dēļ tur pavadīju 10 dienu. Tā kā man jau septiņos jālido uz Rīgu, nakti atkal pavadīju lidostā. Pārsteigumu sagādāja rīts, kad bija jāizlido, jo sāka snigt slapjš sniegs. Vairāk kā stundu nosēdējām lidaparātā, līdz to kārtīgi ar putām nomazgāja. Tikai tad laidām padebešos, jo bez mazgāšanas, paceļoties 10 kilometru augstumā, mīnus 40 grādu temperatūrā stūres mehānismi var aizsalt, un tad ir āmen baznīcā.
Brauciens, kaut arī grūts, bija skaists un reizē arī izturības un uzņēmības pārbaude. Ko tas man dotu, ja par šo naudu būtu nopircis kaut kādas “lupatas” vai, vēl trakāk, notriecis kādā kafejnīcā vai spēļu zālē? Arī mūsu grūtajos laikos var daudz kur aizbraukt, jābūt tikai uzņēmībai un interesei.
