Iveta Grigule, 11.Saeimas
deputāte
Jau kārtējo reizi mēs attopamies pie „sasista
trauka” un „izlieta ūdens”. No ne tik senajām kļūdām mācība nav
gūta. Kārtējā banka jau atkal tiek izsludināta par bankrotējušu.
Tūkstošiem cilvēku ir…
Diemžēl pretēji amatpersonu
paziņojumiem, nākas atzīt, ka šī kraha ietekme uz valsts
tautsaimniecību būs ļoti liela, kas mērāma gan naudas izteiksmē,
gan sagrautā reputācijā banku sistēmai kā tādai. Par naudu. Valsts
Kase piešķirs 200 miljonu latu aizdevumu garantēto izmaksu segšanai
noguldītājiem, papildus tiem 150 miljoniem, kas ir Noguldījumu
garantiju fonda kontos. Krājbankā ir palikusi dažādu valsts un
pašvaldību iestāžu finanšu līdzekļi gandrīz 100 miljonu apmērā,
kurus likums neparedz atmaksāt. Universitātes, slimnīcas,
pašvaldības, sporta centri – zaudēs savus līdzekļus. Valsts
ieņēmumu dienesta vadītāja ir paziņojusi, ka šogad no Krājbankas
neienāks vismaz 6 miljoni nodokļu naudas un ka mēnesī šī summa
parasti ir bijusi 8 miljoni. Tātad, ir jāveic nākošā gada budžeta
korekcija par vismaz 96 miljoniem samazinot nodokļu ieņēmumu
prognozi uz Krājbankas rēķina vien. Vai kāds vispār ir parēķinājis,
cik lielu papildus slogu šis gadījums uzliks sociālajam budžetam?
Krājbankā strādāja vairāk kā 900 cilvēku un ne jau ar minimālo
algu. Vai ir izvērtēta ietekme uz reģioniem un lauku pašvaldībām,
kur Krājbankas filiāle vai bankomāts bija vienīgais tuvākajā
apkārtnē? Par šādu analīzi nekas nav zināms. Un kā lai strādā
uzņēmēji, kuri zaudēs lielu daļu savu uzkrājumu? Viennozīmīgi, par
attīstību viņi pat domāt nevarēs. Tad nu saliekot kopā tikai visiem
redzamās summas, kuras valsts zaudēs
tiešajās izmaksās, sanāk vismaz 550-600 miljoni latu, bet pretstatā
ir 109, kurus valstij ieguldot bankā, situāciju būtu iespējams
risināt pavisam citādi. Un cik vēl netiks saņemts nodokļos no
uzņēmējiem, kuri zaudēto naudu nevarēs izmantot tautsaimniecībā –
to neviens nezina teikt. Un aplamas ir runas par to, ka pārdodot
bankas aktīvus, būs iespējams naudu atdot atpakaļ Valsts kasei vai
Noguldījumu garantijas fondam. 60% Krājbankas pieder nu jau
Lietuvas valdības nacionalizētajai Snoras bankai, kuras
maksātnespējas administratori pirmām kārtām, arī no Latvijā iegūtās
naudas, dzēsīs savas – „mātes” bankas parādus. Komentējot situāciju
kāds ļoti pieredzējis un zinošs ekonomists teica: „Šobrīd Latvijai
attiecībā uz Krājbanku ir tikai pienākumi, bet nav nekādu tiesību.”
Ko darīt, lai nākotnē maksimāli novērstu riskus
analogām situācijām? Jāstiprina likumdošana, lai bankas uzraugošās
iestādes, kā arī drošības struktūras būtu spiestas patiesi
iedziļināties jautājumos, kas saistās ar investoru reputāciju un
viņu naudas legālo izcelsmi. Kā var būt tā, ka Lielbritānijā un
Zviedrijā konkrētais investors nav gana labs, lai uzsāktu biznesu,
bet Latvijas drošības iestādes un banku uzraugi uzskata, ka viss ir
kārtībā? Un tas ir ļoti nopietns jautājums, kas skar valsts
ekonomisko drošību. Vēl, ir jāaktualizē jautājums par to, lai ar
likumu noteiktu, ka sabiedriskas naudas apsaimniekotāji –
pašvaldības, valsts iestādes un kapitālsabiedrības savus brīvos
līdzekļus drīkst glabāt depozītos tikai Valsts kasē. Ja uzņēmējs
riskē ar savu naudu, tad valstij un pašvaldībām nav nekādu tiesību
riskēt ar visu mūsu naudu. Jā, peļņas procenti Valsts kasē ir mazi,
bet pašvaldībām nav jānodarbojas ar peļņas gūšanu, tām ir jārūpējas
par iedzīvotāju interesēm. Piemēram, Rīgas pašvaldība par
zudušajiem 10 miljoniem būtu varējusi uzcelt četrus jaunus
bērnudārzus.
