Vecbebru profesionālās vidusskolas jauniešu deju kolektīvam “Kāre” šis ir 35 jubilejas gads. Visu šo laiku kolektīvu vada Sarmīte Plūme, kuras ikdiena aizrit starp Rīgu un Vecbebriem. “Kāre” ir viens no “enkuriem”, kas liek atgriezties.
Starp Rīgu
un Vecbebriem
— Rādāt dejas ceļu citiem, kā to atradāt pati?
— Mans dejas ceļš bijis agrīns, taisns un pareizs, ar lieliskiem skolotājiem līdzās. Triju gadu vecumā mani un dvīņumāsu Gundegu dejot aizveda māte. Dejojām pie izcilas skolotājas Dzidras Rubenes. Kad mācījos 10. klasē, Skolēnu deju svētkos mēs ieguvām pirmo vietu Latvijā. Studiju gados dejoju Latvijas Valsts universitātes “Dancī”, ko līdz tam biju uzlūkojusi kā savu sapņu kolektīvu. “Dancis” bija pēdējais kolektīvs, kurā es dejoju.
— Kā radās “Kāre”?
— Kad apprecējos, vīrs strādāja Vecbebru sovhoztehnikumā, viņš ļoti gribēja tehnikumam deju kolektīvu un centās mani pārliecināt, argumentējot, ka es pati dejoju “Dancī” un pratīšu iemācīt dejot citiem. Vienmēr esmu teikusi — vīrs mani piespieda… Mēs par to ļoti strīdējāmies, tas pat bija viens no mūsu ģimenes pirmajiem lielajiem strīdiem. Vīrs visādi palīdzēja — sapulcināja dejotājus, pirmos tērpus pasūtīt braucām kopā.
— Trīsdesmit pieci gadi — ļoti ilgs laika posms. Vai nav par grūtu?
— Neiet viegli, ļoti dažādi. Ja teiktu, ka šajos gados neesmu gribējusi dejošanu mest malā, tad melotu. Tomēr, gadiem ritot, esmu novērtējusi dejošanas pavērto iespēju: es pati varu mīcīt, veidot, skolot, darīt, prasīt un ieraudzīt rezultātu. Jaunieši dod milzīgu pozitīvo enerģiju. Pēc darba Rīgā mājās esmu septiņos vakarā, pusastoņos mēģinājums. Tad gan simtiem reižu esmu nodomājusi — cik būtu laimīga, ja nebūtu jāiet. Bet aizej, un ir pilnīgi citas izjūtas.
Pašu austi
brunči
— Kā kolektīvs ieguva nosaukumu?
— Vārdu “Kāre” izdomāja dejotāji, tas bija leģendārajos 1990. gada Dziesmu svētkos. Tie pirmo reizi notika atjaunotajā brīvajā Latvijā. Skaidrojums “Kārei” bija tāds: “Kāre” ir ne tikai tā vieta, kur medu sanes bitītes, tā ir arī dejotkāre. Togad noaudām arī skaistu kolektīva karogu.
— Kāda ir jauniešu attieksme pret tērpiem?
— Sākumā nav attieksmes. Esmu ļoti prasīga, pati esmu tā audzināta. Mana skolotāja teica tā: pusi no dejas vērtējuma, no dejas vizuālā baudījuma sniedz tautastērps. Tam jābūt tīram, perfekti izgludinātam, tas skaisti jāvalkā. Kolektīvā ir iekšējā kārtība, prezidents, tērpziņi un citi amati. Pirms skatēm un lieliem koncertiem katrs atnāk un parāda, vai bikses izbuktētas, kāds krekls, blūze. Lielākā daļa puišu nezina, ko nozīme buktēt bikses. Pirmajos desmit, piecpadsmit darbības gados kolektīvam bija liels finansējums, “Kāre” bija viens no labākajiem deju kolektīviem, un šodien mums ir ļoti daudz un ļoti skaisti tērpi, kādas astoņas kārtas dažādu tērpu, bet lielākā bagātība — tautiskie brunči, austi piecdesmito gadu sākumā. Vecbebru tehnikumā tolaik mācīja mājturību, un meitenes auda brunčus, katrai bija jāizšuj arī Vidzemes villaine. Laba manta var kalpot vismaz pusgadsimtu!
Zūd
inteliģence
— Jauniešu deju kolektīva sastāvs mainās bieži, jo “Kāres” dejotāji lielākoties ir tehnikuma audzēkņi. Cik ilgi jaunieši dejo “Kārē”?
— Ir kļuvis grūtāk strādāt, jo jaunieši man ir tikai trīs gadus, kādreiz bija četrus gadus. Šogad sāku strādāt ar domu par nākamajiem Dziesmu svētkiem — jābūt sastāvam, kurš sāks mācīties tagad un dejos svētkos.
— Vai jaunieši tolaik, pirms trīsdesmit gadiem, bija citādi nekā tagad?
— Skarbi, bet ik gadu redzu zūdam inteliģenci. Profesionālā izglītība bija prestiža deviņdesmito gadu sākumā. Cilvēki atguva zemi un sūtīja savus bērnus — labi izglītotus, zinošus, mērķtiecīgus — mācīties par savas zemes saimniekiem. To laiku atceros ar milzīgu patiku. Diemžēl ir tā, ka intelektuālais līmenis zūd. Un tas vērojams arī izpratnē par pienākumiem, par to, kas ir kolektīvs, disciplīna. Taču zinu, ka pie manis dejot nāk vislabākie jaunieši, kuri dzīvē vēlas redzēt, uzzināt un sasniegt kaut ko vairāk.
Prieks par katru
— Kā piesaistāt jaunos dejotājus?
— 1. septembrī sagatavojam “Kāres” apsveikumu, pastāstām, ko darām, un aicinām jaunos. Dejot pamudina arī pirmo kursu audzinātājas. Ar varu nevienu nespiež, jaunieši nāk paši. Gribu savus dejotājus uzteikt, jo viņi agri iemācās būt patstāvīgi. Ir reizes, kad koncertos viņiem jātiek galā bez manis, dienas koncertos neesmu klāt, nozīmīgākajiem gan cenšos izbrīvēt laiku. Varu palepoties — pašreizējā sastāvā ir ļoti stipri puiši. Ļoti reti atnāk jaunieši, kuri prot labi dejot. Nezinu gan, ko daru nepareizi, bet no maniem dejotājiem salīdzinoši maz aiziet dejot tālāk. Lielākā daļa saka: te bija tik labi, ka nevaram iedomāties dejot pie cita vadītāja. Daļa dejotāju izlaiž jauniešu posmu, un es viņus satieku Dziesmu svētkos jau kā vidējo paaudzi. Pie manis jau ir dejojuši manu dejotāju bērni.
— Vai nav skumji ik pēc laika atvadīties?
— Nē. Man viņi visi ir ļoti mīļi, redzu, kā jaunieši mainās, kā veidojas stalta stāja, pašapziņa. Tās nav skumjas, bet gandarījums, prieks. Par katru no viņiem varu pateikt ko labu, ar kaut ko katrs ir īpašs.
Gājienā īpašs solis
— Pastāstiet par “Kāri” un Dziesmu un deju svētkiem!
— Lai cik savādi tas būtu, daudzi jaunieši nezina, kas ir Dziesmu svētki. Zina, ka tādi ir, bet nezina būtību. Mums ir tradīcija: pirms braucam uz svētkiem, prasu katram uzrakstīt, ko no tiem gaida. Parasti uzraksta: nedēļa projām no mājām, tusiņš Rīgā, daudz mēģinājumu. Kad svētki ir pagājuši, lūdzu uzrakstīt, ko viņi sagaidījuši. Un tad atbildes ir pavisam citādas.
— Ir kādi īpaši saviļņojoši mirkļi?
— Tas ir gājiens. Pilnām rokām puķu taisnā ceļā no Vecbebriem izkāpjam no autobusa krastmalā, stājamies gājienam. Lūdzu jauniešiem, lai paceļ rokas tie, kuri gājienā ies pirmo reizi. Un divas trešdaļas atsaucas. “Kārei” ir īpašs gājiena solis, ko mēs izdomājām ļoti, ļoti sen. Jaunieši pirms gājiena protestē, teic, ka visu gājienu nevarēs tā nosoļot. Bet tad, kad gājiens virzās pa Brīvības ielu, visapkārt cilvēku jūra, sveicina, māj, uzgavilē… Tad viņi ir tik laimīgi, jo lielākā daļa neko tādu nav ne redzējuši, ne piedzīvojuši, ne apjautuši, ka var būt kaut kas tik skaists. Pieredzējuši dejotāji to tā neizjūt. Man ir iespēja katros svētkos kādam atklāt Dziesmu svētku gājienu. Un vēl, protams, iespēja dejot laukumā kopā ar pārējiem.
Piemiņas koncerts
Nav jau tikai priecīgi mirkļi. Pagājušajā gadā divas nedēļas pēc Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem avārijā gāja bojā mūsu kolektīva puisis. Saģērbāmies lepnākajos tautastērpos un pavadījām mūsu Jāni. Maniem jauniešiem tas bija liels trieciens, daudzi bērēs bija pirmo reizi. Kad sākām jauno sezonu, viņi teica, ka nekad vairs nedejos nevienu deju, ko dejoja kopā ar Jāni. Laiks gāja, un es teicu, ka vajadzētu atjaunot deju “Viņpus upes ozoliņu”, ikreiz, to dejojot, pieminēsim Jāni. Pagājušajā rudenī izlēmām savākt naudu kapa piemineklim. Šopavasar pārskata koncerta ielūgumos rakstījām, ka koncerts veltīts Jānim un ka vāksim ziedojumus. Kopā savācām 224 latus. Bijām uzaicinājuši Jāņa vecākus, nodejojām arī “Viņpus upes ozoliņu”. Pēc koncerta sanācām kopā, kādas bija emocijas… Jauniešiem tā bija pamatīga dzīves skola. Jūlija sākumā aizbraucām uz pirmajiem kapusvētkiem, piemineklis bija uzlikts. Jānītis tagad mācītos 4. kursā.
— Vai “Kāres” dejotājiem ir kādas īpašas tradīcijas?
— Pirms koncerta vai skates sastājamies aplī, sadodamies rokās, pasaku kaut ko uzmundrinošu par konkrēto dienu, saskaitāmies līdz 13, viens otram raidām rokasspiedienu un acu skatienu. Tradīcija ir arī izlaiduma kursa dejotājus pavadīt ar kādu deju uzvedumu.
— Pastāstiet par gaidāmo jubilejas koncertu.
— Tas būs “Gadskārtu koncerts”. Pirmo reizi jubilejas koncerts būs bez mana vīra, kurš vienmēr bija klāt un atbalstīja. Sarīkojums bija plānots šoruden, lai varētu dejot tie jaunieši, kuri ir 4 . kursa audzēkņi, pēc Jaunā gada viņiem sāksies prakse un dejot vairs nebūs laika. Diemžēl skolas remonta dēļ tas nebūs iespējams agrāk kā pavasarī. Vasarā tehnikumam būs 95 gadu jubileja, un tad mēs atkal dejosim. Esmu apņēmusies dejotājus aizvest uz nākamajiem Dziesmu svētkiem. Nekad sev neesmu jautājusi, cik ilgi vēl strādāšu ar dejotājiem.
