Reinis Grīnhofs savu dzīvi saistījis ar mūziku. Kopā ar ģimeni viņš dzīvo Ogrē, bet nu jau vairāk nekā gadu reizi nedēļā dodas uz Jaunjelgavu, kur viņš ir kultūras nama jauniešu “Raibā kora” diriģents. Tomēr par savu galveno dzīves prioritāti Reinis uzskata ģimeni. Viņi visi kopā piedalījušies arī LNT televīzijas šovā “Dziedošās ģimenes”.
Uz Jaunjelgavu caur internetu
— Dzīvojat Ogrē, kā nokļuvāt Jaunjelgavā?
— Tas bija diezgan interesanti. Portālā www.draugiem.lv kāda paziņa man uzrakstīja vēstuli, ka iepriekšējie kora vadītāji no saviem pienākumiem atteikušies. Izvērtēju iespējas un sapratu, ka reizi nedēļā uz Jaunjelgavu varu aizbraukt bez īpašām problēmām, tad arī piekritu vadīt kori. Var teikt, ka Jaunjelgavā esmu nokļuvis ar interneta starpniecību.
Dzīve kopā ar
mūziku
— Kad jums radās interese par mūziku?
— Dzīve tā ir “grozījusies”, ka pēc bērnudārza visu laiku esmu bijis saistīts ar mūziku un ar citiem arodiem nācies nodarboties maz. Kaut gan visus saimnieciskos darbus mājās veicu savām rokām.
Pirms kāda laika mēģināju nedaudz “paskatīties uz sāniem”, bet mūzika man vienmēr paralēli līdzi ir gājusi, un tā ir arī šobrīd. Var teikt, ka tā ir mana sirdslieta.
— Kādu mūziku pats parasti klausāties?
— Tā kā mēs ar sievu uzskatām sevi par kristīgiem cilvēkiem, tad, vadoties no mūsu pārliecības, mēs nedaudz šķirojam, ko klausāmies. Ne visa mūzika ir tāda, ko vajadzētu klausīties, un ne katra mūzika spēj uzrunāt dvēseli. To, ko sirds pieņem, to klausāmies. Nevar arī teikt, ka ir tāds mūzikas žanrs, ko kā ar nazi nogriežu. Jebkurā mūzikas stilā var atrast ko sev pieņemamu, gan popmūzikā, gan klasiskajā mūzikā. Ir arī kvalitatīva “smagā” mūzika, ko var paklausīties, pamācīties un paanalizēt. Patīk gan senā klasiskā mūzika, gan arī mūsdienu komponistu darbi. Jāatzīst, maz klausos tā saukto mūsdienu klasisko mūziku. Tā kā mums ir mazi bērni, bieži un daudz klausāmies bērnu mūziku un dziesmiņas. Nesen nopirkām Veras Singajevskas disku, kurā apkopotas ap četrdesmit jauku bērnu dziesmu, tās mums tagad ģimenē ir ļoti iecienītas.
Koris un studija arī Viesītē
— Kā jūs korim izvēlaties repertuāru?
— Tā kā kopā esam mazāk par gadu, sākotnēji dziedājām dziesmas, kuras jau bija kora apritē. Tagad meklēju tādas dziesmas, kas kora dalībniekus uzrunātu un viņiem patiktu. Tā kā neesam tradicionālais koris, kam jāgatavojas Dziesmu svētkiem, mums nav nekādas obligātās programmas. Jaunjelgavas jauniešu “Raibais koris” ir veidots pēc televīzijas šovu principiem. Vairāk dziedam populāro, nevis akadēmisko mūziku. Bet tas īpaši neatvieglo repertuāra izveidi, kā jau visos kolektīvos, arī mūsu korī ir cilvēki ar dažādām gaumēm. Bieži ir tā — kas vienam patīk, citam nepatīk. Ir bijušas dziesmas, ko esmu izvēlējies repertuāram, bet pēc laika saprotu, ka tās “neaiziet”.
— Jūs vadāt tikai Jaunjelgavas jauniešu kori?
— Ne tikai. Reizi nedēļā dodamies arī uz Viesīti, tur kopā ar sievu vadām Viesītes jaukto kori. Šim korim diriģente ir mana sieva, un es viņai palīdzu. Lūk, Viesītes korī jau ir citas prasības, tur ir novada virsdiriģents un noteikts repertuārs, tajā mēs ļoti maz varam ietvert pašu izvēlētās dziesmas.
Tur mums ir arī bērnu un jauniešu mūzikas studija. Tajā mūzikas zināšanas apgūst bērni no “dārziņa” līdz pat vidusskolas vecumam.
Uz šovu no Preiļiem
— Jūs piedalījāties LNT televīzijas šovā “Dziedošās ģimenes”. Kā tur nokļuvāt?
— Tā atkal bija nejaušība. Toreiz bijām savos laukos Madonas pusē, un šova dalībnieku atlase notika Preiļos. Tā kā tā bija brīva diena un Preiļi ir netālu, nolēmām aizbraukt, paskatīties, kas notiek. Iznāca, ka mūs šovam izvirzīja no Preiļu puses… Patiesībā šova atlasē braucām nodziedāt tikai vienu savu dziesmu — “Mana ģimene”, un nekādas citas vēlēšanās mums nebija.
— Vai pats skatāties televīzijas šovus?
— Viennozīmīgas atbildes nav. Tas ir kā korī — pusei kora kāda dziesma patīk, pusei — nepatīk, un ir daļa cilvēku, kuri vispār nedzied. Līdzīgi ir ar šoviem — ir cilvēki, kas tos skatās, un ir tādi, kas neskatās. Patiesībā cilvēks televīziju skatās tikai tad, kad viņam ir brīvs laiks. Protams, svētdienu vakaros var pasēdēt un paskatīties kādu šovu, bet vai tas ir labākais risinājums, kā pavadīt brīvo laiku? Vai ir vērts vakaru izniekot, sēžot un skatoties “kastē”?
Noteicošais aprēķins un bizness
— Kā jūs, mūziķis, vērtējat daudzos šovus, kurus pašlaik piedāvā arī vairākas Latvijas televīzijas kompānijas?
— To ir grūti izvērtēt, jo katram no tiem ir sava specifika, faktiski tās ir nesalīdzināmas lietas. Vienīgais, kas tos vieno, ir šī milzīgā mašinērija, jo šovs tikai no malas izskatās ļoti skaisti. Tas, ko redz skatītāji, ir tikai ziediņi, gatavs produkts. Diemžēl visam pamatā ir aprēķins un biznesa plāns, tā ir nauda, mūsdienās bez tās nekas nenotiek. Pat tā saucamie lielie labdarības projekti ir biznesa plāns, lai gūtu peļņu.
— Liela daļa to, kas piedalās šovos, bet no tiem spiesti aiziet, pēc tam stāsta, cik tur ir slikti. Kādas ir patiesās šovu aizkulises?
— Sūdzas jau visi, kas no šova “izkrīt”. Tas, ko skatītājs noteikti nejūt, ir dalībnieku spriedze. Un, jo tu tiec tuvāk finālam, jo šī spriedze palielinās. Šova sākumā starp dalībniekiem ir patiesi draudzīgas attiecības, bet ar katru izslēgšanas reizi tās mazinās. Draudzība sāk pāraugt konkurencē, un tas ir viens no šovu mīnusiem. Taču tāds ir šova veidotāju stratēģiskais plāns. Jo kāpēc gan visas divpadsmit ģimenes nevarētu dziedāt visu šovam paredzēto laiku un krāt punktus? Tad nebūtu šīs spriedzes. Tas pats ir visos citos šovos, tā ir televīzijas industrija, no tās viņi dzīvo.
Kopābūšanas prieks
— Kā jums izdodas atpūsties?
— Vislabākā atpūta ir kopā ar ģimeni. Ogrē mums ir daudz pakalnu, ziemā ejam gan slēpot, gan ar plēvi no kalna šļūkt. Mēģinām visi kopā arī kaut kur aizbraukt, un tie noteikti ir brīnišķīgākie mirkļi, kas paliek atmiņā.
— Vairāk ceļojat pa Latviju vai dodaties ārpus tās?
— Nevarētu teikt, ka mēs esam ļoti lieli ceļotāji, nav jau tik daudz brīvā laika un iespēju. Vairāk braucam tepat pa Latviju, nedaudz visi kopā esam paceļojuši arī pa kaimiņvalstīm — Lietuvu un Igauniju. Lielāko gandarījumu sniedz kopābūšanas prieks.
— Mūziķim īstās darbdienas ir brīvdienās. Un ko tad dara ģimene?
— Viss atkarīgs no tā, kādas ir tavas prioritātes, ko sev izvirzi. Ne velti ir teiciens: “Visu pasaules naudu nenopelnīsi.”. Mēs paši veidojam savu darba plānu, un to var veidot dažādi. Visu var saplānot. Un neviens nav spiests kļūt par mūziķi. Ja tā ir problēma, ka brīvdienas dažreiz ir aizņemtas, tad jāizvēlas cita nodarbošanās.
Esmu ģimenes cilvēks, tā ir mana dzīves prioritāte. Un, ja mēs varam muzicēt kā ģimene, tad — lūdzu. Arī tuvākajā laikā mums ir plānots viens neliels koncerts. Nedaudz, protams, nākas paspēlēt arī dažādās grupās vai banketos, bet tas pagaidām ģimenei netraucē.
Dziedās uz prāmja
— Kādus mūzikas instrumentus spēlējat?
— Negribas sevi īpaši slavēt. Bērnībā sāku mācīties spēlēt klavieres, pēc tam vijoli. Pēc kāda laika iemācījos spēlēt arī akordeonu, tad apguvu ģitāras un basģitāras spēli. Vēlāk sāka interesēt bungas, iemācījos spēlēt arī tās. Nespēlēju vienīgi pūšamos instrumentus. Kad dēls mācījās spēlēt stabuli, tad nedaudz pamēģināju, bet tas nav mans lauciņš.
— Kādi ir turpmākie radošie plāni?
— Jau tagad ir zināms, ka ar Jaunjelgavas “Raibo kori” decembra vidū ar prāmi dosimies uz Zviedriju. Uz kuģa mums paredzēti divi koncerti. Turpināsim muzicēt.
