Ja tāds ir vecums, tad es nebaidos novecot — tā par Aldonas kundzi, kurai jau pāri 70, teica kāda paziņa. Aldona labprāt piekrita sarunai, taču fotografēties gan negribēja. “Kaimiņi teiks, ka es lielos” — tāds bija viņas atteikuma iemesls.
Ārstus neapmeklē
Pirms 23 gadiem Aldona neveiksmīgi krita, un ārsts paziņoja, ka viņai atlikušais mūžs būs jāpavada, staigājot ar kruķiem. “Nē, tā nu gan nebūs,” pie sevis nodomāja Aldona un, apmeklējusi kādu dziednieci, ar masāžas palīdzību sakārtoja savu mugurkaulu. Kopš tā laika viņa vairs pie ārstiem nav bijusi. Vienīgās zāles, ko viņa pēdējos gados lietojusi, ir citramons. Lai kauli nebūtu stīvi, locītavas smērē ar uzlējumu, kura sastāvā ir degvīns un kastaņi. Katru rītu aptuveni desmit minūšu Aldona vingro. Vingrojumi gan nav aizgūti no grāmatām, tos viņa veic, kā ienāk prātā. Vienīgā nemainīgā procedūra — kārtīgi izmasē katru rokas pirkstu. “Galvenais — tas viss jādara no sirds,” viņa saka.
Bez gaļas nevar
Ēšanas ziņā viņa nav izvēlīga un smejot saka: “Ēdu visu, kas nekust”, jo uzskata, ka organismam viss ir nepieciešams. Lai gan nereti ārsti iesaka gados veciem cilvēkiem neēst gaļu, viņa bez tās iztikt nevar. Reizi dienā tā ir viņas ēdienkartē. Savukārt pienu dzer litriem. Pašai kūtī ir kaziņa. Savulaik bijušas vairākas, tad kundes pat no Rīgas pēc piena braukušas. Saldumi īpaši negaršo, tas gan neattiecas uz kūkām — tās tik dod! No bērnības Aldonas kundze atceras, ka ēdusi sakultu olas dzeltenumu ar alu — tāds kokteilis dots organisma stiprināšanai. Tas arī vienīgais alkohols, ko lietojusi. Rudens pusē viņa ēd daudz ābolu, kas auguši pašas dārzā.
Velns ar velnu var sadzīvot!
Dzīvot — tas nozīmē darīt un nepadoties. Tas ir Aldonas vienīgais bauslis. “Citādi es nevaru dzīvot,” viņa saka. Aldona mīt no tantes mantotā mājiņā. Nu jau vairāk nekā desmit gadu ir viena. Viņasprāt, cilvēki agrāk bijuši draudzīgāki, izpalīdzīgāki, sirsnīgāki. Tagad katrs vairāk ierāvies savā čaulā un tik meklē otra acī skabargu. Gadu gaitā mainījušies kaimiņi, taču sirsnīgas, draudzīgas attiecības ar viņiem nav izveidojušās. Katrs dzīvo pats par sevi. Tādēļ viņa atceras mātes teiktos vārdus: “Velns ar velnu var sadzīvot, tik neļauj pa galvu dancot!”.
Miegazāles —
grāmata
Lai arī Aldona laiku pavada vienatnē, viņa par garlaicību nesūdzas. Viņa ada, tamborē, no lupatām darina grīdsegas. Taču visvairāk viņai patīk lasīt. Interesē mīlestības, kriminālie un vēsturiskie romāni. “Man lasīšana ir labākās miegazāles — parasti ar grāmatu rokās arī aizmiegu,” stāsta Aldonas kundze. Reizēm, kā jau visiem, arī Aldonai uznāk grūtsirdība, bet viņai ir savi “ārsti” — samīļo sunīti, kaķīti, kaziņu, un skumjas kā ar roku atņemtas. Bet spēku viņa gūst no ozola — apskauj to un pastāv kādas piecas minūtes. Un tad nevajag nekādu zāļu. Jau gadu desmit viņa nezina, kas ir iesnas.
Aldona augusi zemnieku ģimenē, kur godā celts darba tikums. No piecu gadu vecuma viņa ganīja aitas, vēlāk strādāja kolhozā, bija lauku brigadiere. Taču visu laiku viņa atceras tēva teikto: lai kādu darbu dari, izdari to kārtīgi. Iespējams, arī staltā stāja ir tēva nopelns, jo kādreiz viņš brālim teicis: “Ko ej, kūkumu uzmetis! Skat, kā kaimiņš iet — kā olu uz galvas nestu!”
***
Savulaik Aldona radio dzirdējusi teicienu, kas viņai ļoti iepaticies: sieviete nekad nav veca, un, lai cik gadu viņai būtu, viņa vienalga ir sieviete. Šis teiciens ir arī par viņu.