Ar stāstu par to, ka likteņa varā atstāti bezpalīdzīgi dzīvnieki un neviens par viņiem neliekas zinis, “Staburagā” vērsās kāda pļaviņiete.
Bez mīļuma un glāsta
“Latvijā ir daudz suņu, kaķu, ko pamet ielās. Šoreiz stāsts par to, kā kaķi nonāca uz ielas, ir mazliet citāds. Iedomājieties: jūs visu laiku dzīvojat siltumā, esat paēduši, aprūpēti, bet vienā jaukā dienā jums degungalā aizcērt durvis, un jums vairs nav māju! Saimniece mainīja dzīvesvietu, un vairāk nekā desmit kaķu palika uz ielas. Žēl noskatīties, kā kaķīši, viens otram piespiedušies, gaida, kad saimniece ielaidīs mājās siltumā, un nesaprot, kāpēc viņi netiek iekšā. Saimniece mīlēja kaķus, bet kāpēc viņus neveda uz patversmi? Viņa taču zināja, ka būs jāpamet gan dzīvoklis, gan iemīļotie kaķi. Neviens mājas iedzīvotājs to nespēj saprast. Kāds jau kādreiz iedod kaķīšiem ēst. Bet viņi tomēr nav ielas kaķi, viņi pieraduši pie mīļuma un glāsta, bet viņiem jāspēj izdzīvot skarbos apstākļos. Varbūt varat palīdzēt?
Jūsu lasītāja.”
Atbrauc ar visu saimi
Kad ierodamies Pļaviņās, Rīgas ielā 15, pagalmā ieraugām vairākus peļu junkurus. Dažs guļ zem ceriņkrūma, ieritinājies sausajās lapās, cits — uz soliņa, kāds zem lodžijas. Kaķi izskatās veselīgi, bieziem kažokiem. Viens drosmīgāks, dažs tramīgs. Kāds glaužas pie kājām, lūdzot ko ēdamu, cits piesardzīgi vēro un neļauj tuvoties.
Mājas vecākā Valentīnas kundze atminas, ka sākumā visi mājas iedzīvotāji bijuši pārsteigti par tik lielu kaķu skaitu, traucējusi arī dzīvnieku smaka. Iedzīvotāji vērsās novada domē ar iesniegumu, kaķu saimnieci izsauca uz sēdi, taču nekas nemainījās. “Viņa te dzīvoja aptuveni četrus gadus. Atbrauca no Rīgas jau ar 12 kaķiem. Laipna un akurāta, visu laiku stāstīja par to, kā kaķi palīdz viņai pārdzīvot vientulību,” saka Valentīnas kundze. Kad cilvēki ievēroja kaķu saimnieces dzīvnieku mīlestību, sāka to izmantot ļaunprātīgi — atstāja pie durvīm mazus kaķēnus. Sieviete, protams, viņus pieņēma — žēl, ārā neatstāsi. Tā kaķu pulciņš sakuploja vēl vairāk.
Paliek uz ielas
“Kaķus viņa aprūpēja, ļoti pieskatīja. Sev nenopirka pārtiku, bija parāds par dzīvokli, bet kaķi bija paēduši. Viņa arī pirmā stāva kāpņutelpu mazgāja un tīrīja, centās, lai cilvēkiem netraucētu smaka,” stāsta mājas vecākā. Plānojot pārcelšanos, sieviete ļoti satraukusies par kaķiem, kur viņi paliks, kas notiks pēc tam, bet kaimiņi apsolījuši rūpēties par dzīvniekiem.
Pārceļoties līdzi neesot paņēmusi nevienu mīluli, bērni neesot ļāvuši to darīt, un visi kaķi nonāca uz ielas.
“Tuvojas ziema, kāds jau pabaro, bet tā nav izeja,” norūpējusies ir Valentīnas kundze.
“Žēl dzīvnieciņu, klīst pa pagalmu, guļ pagrabā, zem krūmiem, uz soliņiem. Saimniece pirms pārcelšanās zvanīja uz Jēkabpils patversmi, interesējās, kam varētu dzīvniekus atdot, taču viņai tā arī neizdevās to izdarīt, tur neņēma. Ko darīt? Kur vērsties?”
“Staburags” sazinājās ar Jēkabpils patversmi. “Mēs sadarbojamies ar to pašvaldību iedzīvotājiem, ar kurām ir noslēgts līgums,” stāsta patversmes pārstāve Inguna Avotiņa. “Ar Pļaviņu pašvaldību līguma nav, tomēr esam sadarbojušies ar Pļaviņu pašvaldības policistiem, par viņu darbību varu teikt tikai labus vārdus.” Avotiņas kundze arī atklāja, ka patversmē ir ap 20 vietu suņiem un aptuveni 25 kaķiem, patversme ir pārpildīta.
Pašvaldībai nav
naudas
Protams, nenoliedzama ir dzīvnieku bijušās saimnieces vaina, atstājot kaķus uz ielas, taču kurš atbildēs tagad? Likums nosaka, ka rūpes par klaiņojošiem dzīvniekiem ir katras pašvaldības ziņā. Jēkabpils dzīvnieku patversmē ikmēneša abonēšanas maksa ir 40 latu. Tā jāmaksā ik mēnesi neatkarīgi no tā, vai patversmē tiek ievietots kāds dzīvnieks. Par katru dzīvnieka uzturēšanās dienu, par saņemtajiem medicīniskajiem pakalpojumiem vai iemidzināšanu jāmaksā atsevišķi.
“Viss atkarīgs no finansējuma, tagad jādomā par iedzīvotājiem, nepieciešama nauda pabalstu izmaksai un neatliek līdzekļu, lai slēgtu līgumu ar patversmi. Jums šī summa nešķiet liela? Nu, ar “Staburaga” algām tas varbūt nešķiet daudz, bet mums tas ir daudz,” saka Aivars Bardovskis, Pļaviņu novada domes izpilddirektors. “Pļaviņās šo problēmu cenšas risināt pašvaldības policija. Nav tik vienkārši, kā daudziem varbūt šķiet — jābūt sertificētam kaķu ķērājam, transportam, un tam vajadzīga naudu. Domājam, rēķinām, plānojam, risinām.”
Jādara pašiem
Aizkraukles novadam šajā ziņā ir paveicies, jo ir izveidota sabiedriska organizācija — Aizkraukles dzīvnieku aizsardzības biedrība “Felida”, kas rūpējas par klaiņojošajiem kaķiem. Turklāt cilvēki šajā biedrībā darbojas bez atlīdzības, vienīgais atalgojums ir gandarījums, ko sniedz iznīcībai nolemtas dzīvībiņas glābšana. Varbūt arī citos novados varētu veidot līdzīgas biedrības? “Kaķi ir tādi paši pilsētas, novada vai pagasta iedzīvotāji kā cilvēki, un par viņiem jārūpējas pašvaldībai, konkrēti — tas ir izpilddirektora pienākums, ja vien nav uzdots pildīt kādam citam,” stāsta “Felidas” valdes locekle Mirdza Vainovska. “Felida” darbojas Aizkraukles pilsētas teritorijā, taču ir ar mieru palīdzēt atrast mājas arī bez saimnieka palikušajiem Pļaviņu kaķiem. “Patlaban mums lūdz sagādāt divus peļu junkurus — Zalves pusē vēlas rudu runcīti, bet Bebros — trīskrāsu kaķenīti,” saka Vainovskas kundze.
***
“Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām,” rakstīja Sent — Ekziperī stāstā “Mazais princis”. Īpaši par četrkājainajiem draugiem, kuri paši par sevi nespēj parūpēties. Pēdējā laikā aizvien vairāk liekas: tā ir neiespējamā misija izdarīt kaut ko labu. Pašvaldība var aizbildināties ar sertificētu ķērāju trūkumu, līdzekļu nepietiekamību un citām neskaitāmām lietām, bet kas pašiem iedzīvotājiem liedz palīdzēt? Vienīgais, kas var likt parūpēties par nelaimīgajiem dzīvniekiem, ir cilvēcība. Neviens no citurienes neatnāks un nepalīdzēs, uzņēmīgākiem jābūt pašiem.
