Nemelošu, arī mums ar sievu pensijas konti bija tajā pašā bankā, kura tagad izlāpās ar 50 latu izmaksu katram. Smejies vai raudi, izņēmām tos pašus un divatā sarīkojām ģimenes sapulci, lai noteiktu mūsu tēriņu prioritātes — nomaksāt daļu parādu, ēst vai no bēdām visu nodzert. Es biju par pēdējo variantu, bet neizdevās realizēt, jo ciemos ieradās mazbērni un steidzamības kārtā konfiscēja lielāko daļu mūsu pensiju naudas (jaunām “botēm”, konfektēm un diseņu apmeklēšanai).
Protams, jaunākā paaudze mums ar sievu ir prioritāte numur viens. Atļāvos savā kabatā ieslīdināt tikai latu un āvu kājas, lai dotos uz tuvējo “točku”, kamēr sieva vārīs pusdienas no cirvja kāta, bet te piepeši kāds atkal zvanīja pie durvīm. Dikti sparīgi zvanīja. Ne tā kā mūsu bērni un mazbērni, kuri tikai iezvana, nevis zvana. Nodomāju — laikam kreditori ir klāt. Varbūt jau liks mūs ar kundzi ārā no dzīvokļa? Nē, lielu parādu mums nav. Neesam nomaksājuši tikai kārtējos komunālos maksājumus. Bet varbūt tagad jau par to vien mūs izmetīs uz ielas? Kamēr ar sievu cēlām paniku, mazbērni pirmie piesteidzās atvērt durvis nezināmajam viesim. O! Izrādījās, tie ir mūsu lauku radi! Vedinājām viņus ienākt. Šie spērās taisnā ceļā uz virtuvi un nokrāva mūsu galdu ar lauku labumiem — speķi, putraimdesām, ķiplokiem, sīpoliem, vistu olām, piena kannām, krējuma burkām un biezpiena maisiem. Tad pieteicās doties man līdzi uz pagrabu, lai tur varētu ievietot kādu pāris maisu kartupeļu, burkānu un biešu.
Kad tas viss bija padarīts, mana cienītā steigšus uzklāja svētku galdu un aicināja visus piesēst. Tad lauku radi mūs patīkami pārsteidza vēlreiz, cienastam pa vidu noliekot vēl arī trīslitru burku ar pašu dzītu kandžu. Abi ar sievu bijām galīgi samulsuši. “Par ko jūs, mīļie radiņi, mūs šitā ieredzat?” es aizlūzušā balsī izsaucos. Bet ciemiņi tikai sirsnīgi nosmējās un atgādināja, ka vasarā mēs bijām siena talkā, ka rudenī palīdzējām kartupeļus norakt. “Un pagājušajā nedēļā tu, Teni, nāci mums palīgā cūku nobērēt! Vai aizmirsi?” sacīja mana radiniece. Bet es tikai sarku un balēju. “Mīļie, jūs būsiet mūs ar kādiem citiem sajaukuši!” es kautrīgi čukstēju, un roka man necēlās pie lūpām pielikt vēl otru kandžas glāzi.
Un tad mani pieci radagabali — visādu gabarītu un dažādu vecumu ļautiņi — sāka smieties kā tāds simfoniskais orķestris. Gan vijoles, gan kontrabasa balsī. Kāds no viņiem sacīja, ka šīgada slinkošana mums esot piedota ar vienu noteikumu: jālabojas nākamgad!
Tā nu mēs pilnīgi bez kāda sakara un nopelniem visi kopā palustējāmies stundiņas četras. Tad radiņi atsveicinājās, salēca atpakaļ savā automašīnā, kuru bija atstājuši pagalmā, un aizpukšķināja atpakaļ uz saviem laukiem. Un atstāja mums pārtiku visai ziemai… Glābējkomanda! Nudien! Kurš saka, ka brīnumi pasaulē nenotiek?
