Agrāk turpat katrā blīvāk apdzīvotā vietā, kurā slējās daudzstāvu dzīvojamās mājas, netālu tika būvētas arī kūtiņas. Tajās, kā jau laukos, vieni turēja cūkas, citi govis, vistas, trušus. Jau divdesmit gadu dzīvojam kapitālismā, bet šādas sociālisma laika būves laucinieki joprojām vairāk vai mazāk izmanto. Tādas ir arī Vietalvas pagasta centrā.
Neņem, jo karsta
Vietalvā pie daudzdzīvokļu mājām “Zemenes”, “Dzērvenes”, “Avenes” un “Brūklenes” kūtiņas celtas 1986. gadā, un tolaik 18 novietnēs saimniekojušas 36 ģimenes. Katrs, kurš dzīvoja tuvējās mājās, turēja kādu lopiņu. Vieniem bijušas divas, citiem četras govis. Apkārtnes pļavas bija noganītas gludas, un sienu ziemai nācies gādāt no tālākām pļavām.
Vietalviete Nadežda Kudule pagastā ir viena no nedaudzajiem, kuriem joprojām svarīgi, lai galdā būtu pašu audzētas cūkas gaļa un vistu olas. Senāk viņa turējusi četras govis un astoņas cūkas. Uz steķa, kurš jau sen nav redzējis piena kannas, dienā likusi ap simts litru piena. Brīvās Latvijas laikā par pienu vairs tik labi nemaksāja, un saimnieki no kūtiņām sākuši atteikties.
Nadeždas kūtiņā ir tikai pāris cūku un vairāk kā desmit vistu. Pavisam tagad te lopiņus tur četri saimnieki. Viņi kopīgiem spēkiem sakārtojuši apkārtni. Vietā, kur padomju laikos bija izveidota bedre ūdens savākšanai un kura bija pamatīgi aizaugusi, ierīkots kartupeļu pagrabs. Bijis laiks, kad zagļi aiznesuši durvis un logus, kanalizācijas aku vākus, izzāģējuši sijas, kūtiņu plītīm nozaguši virsmas. Arī pagājušajā gadā laupītāji aiznesuši trīs plīts virmas, un Kudules kundzes plīts neesot cietusi vien tāpēc, ka tā bija nesen kurināta un tādēļ karsta. Lai ēkas neizdemolētu pilnībā, šie pāris vietalviešu uzņēmušies apsaimniekot visas kūtiņas. Par saviem līdzekļiem ielikuši vietā logus un durvis.
“Gali ūdenī”
— Kā var dzīvot laukos un neturēt kādu lopiņu? — jautā saimniece. Kad pēc darbdienas gribas norobežoties no cilvēkiem, dienas rūpēm, kūts ir vislabākā vieta, kur kaut vai mierā un klusumā uz plīts lopiem sagatavotu barību. Tā kļuvusi par dzīves nepieciešamību, lai vakaros nesēdētu mājās pie televizora. Dārzā ir arī trīs siltumnīcas. Pati izaudzējot visus stādus.
Diemžēl ap Vietalvas kūtiņām pēdējā laikā “savilkušies draudīgi mākoņi”. Zemes īpašums “Laimiņi”, kura platība ir mazāka par hektāru un uz kuras kūtiņas būvētas, ir privatizēts. Cilvēks, kura īpašumā zeme bija, jau ir aizsaulē. Jaunais saimnieks Valters Vītols, kura vārdā zeme ierakstīta Zemesgrāmatā, dzīvojot un strādājot Aizkrauklē. Viņš pārrunās ar kūtiņu lietotājiem esot licis noprast, ka drīz par kūtiņām būs jāsāk maksāt. Sākotnēji tās bijušas Vietalvas pagasta īpašums, bet pirms vairākiem gadiem, kompensējot apgrūtinājumu uz kūtiņu zemes, vecajam saimniekam Elmāram Knēģerim esot iedalīts zemes stūrītis ar mežu. Tolaik pagastvecis teicis: “Tagad varat būt mierīgi, saimniekam iedalīts meža gabals.” Šo faktu pierādīt vairs nevarot, tāpēc vecā saimnieka māsasdēls izvirzot pretenzijas pret celtnēm uz viņam piederošās zemes, kā arī mazdārziņiem uz tās.
Pēdējās divas govis
Kūtiņu apsaimniekotāji apspriedušies un ir gatavi maksāt, lai tikai viņiem atļauj te palikt. Bet, nesaņēmis pirmo maksājumu, saimnieks nu jau vedot runas par to, ka nomas maksu vajadzētu iekasēt ne tikai par kūtiņu lietošanu, bet arī par katru vienību, kura ir uz šīs zemes — par šķūni, pagrabu, mucu, traktoru utt. Sākumā piedāvāts maksāt piecus latus gadā. Vēlāk nosacījumi mainīti un cena dubultota.
“Saprotu arī jauno saimnieku, kurš grib zemi sakopt, bet viņš ir pilsētas cilvēks un lauciniekus nesaprot. Vai viņam ir tādas tiesības?” sašutusi jautā Kudules kundze. “Pļaviņu novada domes bilancē kūtiņu nav. Pagasta attieksme un atbilde ir — tieciet paši galā, dariet, ko gribat. Sarežģīto mezglu diez vai kādreiz izdosies atšķetināt, bet kūtiņām būtu jāpaliek. Pretējā gadījumā mums tā būtu traģēdija.”
Vietalvas centrā palikušas vien divas govis, un viņu saimniece tuvāko mēnešu laikā gatavojas viņas likvidēt. Pienu, ja kāds vēlas svaigu un ne veikalā pirktu, var iegādāties katru pirmdienu un ceturtdienu. To atved tie, kuriem govju ir simtiem. “Īstenībā jau nekas nebūtu jātur, jo visu pieved gatavu,’’ stāsta vietalviete. “Pati vēl ne reizi neesmu pirkusi, jo kā es tā stāvēšu rindā, ja vēl varu pati ko izaudzēt. Un pašas audzētas cūkas gaļai ir cita garša. Kad to cepu, arī kaimiņi jūt, cik labi smaržo. Zinu, ko dodu cūkām ēst, un izaudzētā pietiek gan pašiem, gan radiem.”
Būrīši grāvī
Kūtiņās rosās arī Voldis vai īstajā vārdā Vladimirs Dudarevs. Vīrs gados, strādājis par metinātāju, piedalījies racionalizatoru konkursos un astoņdesmito gadu sākumā Rīgā par paštaisītu traktoru pat otro vietu ieguvis. Viņš kūtiņu telpās ierīkojis mazu darbnīcu un neatsaka palīdzību sīkos darbos — grābekli sametināt, kapli uztaisīt. Esot garlaicīgi pensijā un, lai nesēdētu mājās, labāk kaut ko padarot ar dzelžiem. Savām rokām reiz uzmeistarojis kartupeļu stādāmo un rokamo mašīnu, kuru izmanto vēl šobaltdien. Pašlaik topot frontālais iekrāvējs, un vīrs cer, ka būs duka to pabeigt.
Vladimirs stāsta, ka viņa darbnīca bijusi citā vietā, bet zemes īpašnieks būdu vēlējies nojaukt. Arī turējis lopiņus šajās kūtiņās, bet, kad zeme apkārt privatizēta, nav ne ganību, nedz pļavu, kur sienu ziemai sapļaut.
Sašutušie vietalvieši rāda arī daudzos celmus gar ceļu uz dārziņiem un grāvī iemestos putnubūrus. Arī dārziņu teritorijā, līdzīgi kā kūtiņās, ielikts daudz darba. Šajā vietā bijusi degvielas uzpildes stacija, neauglīga zeme, uz kuras uzvesta melnzeme. Koki šogad augustā esot nozāģēti ar piebildi — lai sakoptu apkārtni. Kamēr vēl gar ceļa malu auga bērzi, katrā no tiem bijis pa putnubūrim. Kudules kundzes vīrs tos garajos ziemas vakaros gatavojis. Kāpēc īsti kokus nozāģēja? — Vajagot tīrību, lai ir smuki. Rītos te putni dziedāja, bet tagad celmi vien palikuši. Labi, ka augļukokus lika mierā, — skumji teic Kudules kundze.
Aicina uz diskusiju
Valters Vītols, zemes, uz kuras ir kūtiņas un mazdārziņi, īpašnieks, teic, ka viņš vēloties sākt diskusiju ar to izmantotājiem. Līdz šim no iedzīvotājiem iniciatīvas nav bijis. Paziņojumi par līgumu slēgšanu ar norādītu telefona numuru regulāri tiekot noplēsti. Kā zemes īpašniekam Vītola kungam jārūpējas par tās kārtību, tāpēc arī pieņemts lēmums izzāģēt kokus, uzart daļu iemīto taku un pašrocīgi ierīkoto ceļu. Līdz tam grāvji bijuši pilni dažādiem sadzīves atkritumiem. Bijušais īpašnieks Elmārs Knēģeris bijis labais onkulis, kurš pret iedzīvotāju aktivitātēm uz viņa zemes īpašas pretenzijas neizvirzījis, bet laiki mainās. Mūsdienās par visu jāmaksā. Tādēļ, lai nomaksātu īpašuma nodokli, samaksu jāprasa no tiem, kuri uz šīs zemes veic kādu darbību. Pašlaik neviens līgums par kādu konkrētu summu ar “Laimiņu” izmantotājiem neesot noslēgts, un arī konkrētas summas nav nosauktas. Par visu var vienoties — teic Vītola kungs. Ar laiku šajā vietā plānots izvērst nopietnu saimniecisko darbību, iespējams, būvēt kūti.
