“Man ir viena lieka hromosoma, bet es tāpat esmu cilvēks” — šāds ir Dauna sindroma biedrības moto. Tas skan kā uzmundrinājums īpašajiem bērniem, mierinājums vecākiem un pierādījums cilvēkiem, kuriem nav pieredzes ar garīgi atpalikušu bērnu audzināšanu.
“Neviens no vecākiem nesapņo par to, ka viņiem piedzims bērns ar garīgās attīstības traucējumiem. Visi gaida savu vienīgo,” pauž psiholoģe Ilona Laizāne. Viņai ir dubulta pieredze šādu bērnu audzināšanā. “Esmu mamma 23 gadus vecam dēlam, kuram ir smagi garīgās attīstības traucējumi,” atklāj I. Laizāne. Ikdienā viņa strādā Gaismas speciālajā internātpamatskolā. Viņas aprūpējamo bērnu diagnožu pieraksts vien rada nenovēršamības izjūtu — “F—70”, “F—71”, “F—72”, “F—73”. Uz papīra šo burtu un ciparu virknējums nozīmē vieglu, vidēju, smagu un dziļu garīgu atpalicību, ikdienā šīs diagnozes nozīmē nemitīgu cīņu — atzīst psiholoģe.
Sākumā visi
ir apjukuši
“Vajadzīgi labie vārdi, tuva cilvēka atbalsts. Ir vienkārši jābūt līdzās, tas nepieciešams vecākiem, kuriem piedzimis mazulis ar garīgās attīstības traucējumiem,’’ norāda psiholoģe. Latvijā Dzemdību nodaļās joprojām dauņu māmiņām netiek sniegta psiholoģiska palīdzība, taču kopumā sabiedrības attieksme pret šādiem bērniem ir mainījusies, un tas iedrošina vecākus. “Atklāti runāt par sevi varu tikai pēdējos gados. Ja jūs mani izvaicātu pirms desmit gadiem, es tam nebūtu gatava,” atzīst I. Laizāne. Viņa ir pārliecinājusies, ka sākumā visi īpašo bērnu vecāki ir apjukuši. Jāpaiet laikam, līdz vecāki saprot, ka viņi spēj savu bērnu mīlēt. Pat saņemot līdzcilvēku atbalstu, samierināšanās ar likteni nav viegla. “Laiks dziedē,” pieredzē dalās I. Laizāne. Viņa atzīst, ka vajadzīgi milzīgi enerģijas un mīlestības resursi, lai spētu ne tikai mīlēt savu īpašo bērnu, bet arī lepoties ar viņu. “Jāpriecājas par katru mazāko sasniegumu. Kādam bērnam sasniegums ir cilvēku pazīšana, citam — spēja noturēt rokā bumbu. Es šobrīd varu teikt, ka lepojos ar savu dēlu. Mans dēls bija ekskursijā un atveda mums suvenīrus. Viņš to prata izdarīt!” priecīga ir I. Laizāne.
Sabiedrībair augusi
“Agrāk šādiem bērniem bija liegta iespēja apmeklēt skolu. Tagad skolā mācās pat bērni ar smagu garīgu atpalicību,” skaidro psiholoģe. Arī viņas dēls mācās — apgūst pavāra palīga iemaņas. Pedagoģe ir novērojusi, ka sabiedrība ir kļuvusi saprotošāka un drosmīgāki ir kļuvuši vecāki — viņi nebaidās ar saviem īpašajiem bērniem iziet sabiedrībā.
“No vecākiem tas prasa gan drosmi, gan spēku,” pauž I. Laizāne. Vesela bērna māte nevar iedomāties, kādas pūles jāpieliek, lai bērnu ar dziļu garīgu atpalicību ikdienā apģērbtu. “Paši bērni sabiedrībā parasti jūtas tīri labi,” novērojusi psiholoģe. Viņa iesaka nebaidīties no īpašo bērnu atklātības. “Viņi grib, lai viņus ierauga. Smaidiet pretī, ja bērns smaida. Atbildiet, ja jums jautā. Nenovērsieties! Šādi bērni bieži vien nejūt robežu savai atklātībai, taču jūs esat pieaugušie un jūs varat viņiem palīdzēt novilkt robežas,” iesaka psiholoģe.
Līdz ar īpašā bērniņa piedzimšanu vecāku ikdiena ir mainījusies uz mūžīgiem laikiem. Bērnam, kurš attīstās normāli, pietiek vienreiz apgūt dažādas iemaņas, taču cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem ir jāmācās visu mūžu. “Viņi ātri aizmirst, ko mācījušies,” skaidro psiholoģe. Šajā ziņā liels palīgs ģimenēm ir dienas centri, kuri darbojas lielākajās pilsētās. Centri atvieglo vecāku ikdienu — bērns ir visu dienu aizņemts, pieskatīts. “Vecāki var dzīvot savu dzīvi, kas ir ļoti svarīgi,” norāda I. Laizāne. Tikai tad, ja vecāki būs “uzlādējušies”, viņi spēs bērnu uztvert “kā unikālu puķi, kura pareizajā laikā ir jāaplej vai jāpasargā no vējiem”.
Tikpat svarīga kā vecāku brīvība ir iespēja attīstīt bērna talantus. “Visi nekļūs par talantīgiem pianistiem un pasaulslaveniem māksliniekiem, taču veiksmes stāsti par cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem pierāda, ko šie bērni ar darbu var sasniegt,” pārliecināta psiholoģe.
