Daudzi puiši pēdējā laikā izvēlas militāru profesiju. Šajā jomā ir iespējama liela izaugsme, tomēr daļa karavīru pēc tam viļas. Kāpēc? Par to saruna ar Aizkraukles 55. zemessardzes bataljona virsnieku Andri Purvinski.
Komandē uz ārzemēm
— Kas noteica jūsu profesijas izvēli?
— Ģimenē bijām četri bērni, vēl divas māsas un brālis. Tā kā man nebija iespēju mācīties par maksu, meklēju augstskolu, kur studijas apmaksā valsts, un tāda bija Nacionālā Aizsardzības akadēmija. Toreiz mani iesauca obligātajā militārajā dienestā, uzrakstīju iesniegumu, ka vēlos mācīties akadēmijā. Tur pavadīju pusotru gadu, un pēc tam man piedāvāja mācīties Vācijā.
— Kādēļ tieši jums?
— Nav ne jausmas, jo manas valodas zināšanas toreiz nebija īpaši spožas. Pavisam no grupas, kas mācījās vāciski, uz Vāciju braucām seši kursanti, taču mūs iedalīja dažādās militārajās specialitātēs, tādēļ katrs mācījāmies citā vietā. Mani norīkoja apgūt mehanizētā kājnieka vada komandiera zināšanas un prasmes.
— Kas ir mehanizētais kājnieks?
— Kājnieks, kurš pārvietojas kājnieku kaujas mašīnā jeb “bruņās” un nodrošina nepieciešamo atbalstu tankiem. Ir arī motorizētie kājnieki, kuri pārvietojas kravas mašīnā.
Trīs gadi svešā valstī
— Cik ilgi Vācijā mācījāties?
— Gandrīz trīs gadus. Sākumā Melrihštatē, pēc tam Munsterē, Nirnbergā, Rēgensburgā, tad atkal Melrihštatē, Munsterē un visbeidzot Drēzdenē. Katrā pilsētā apguvu ko citu. Piemēram, mācījos vadīt prettanku raķetes, automātisko lielgabalu un citu kara tehniku.
— Vai Vācijā ieguvāt kādu pakāpi?
— Vācijā biju tikai kareivis. Kad atgriezos Latvijā, atkal mācījos Aizsardzības akadēmijā un ieguvu leitnanta pakāpi. Pēc tam kļuvu virsleitnants un kapteinis.
— Kāpēc tomēr neieguvāt augstāko izglītību?
— Tādēļ, ka abu valstu savstarpējās izglītības prasības nesakrīt, akadēmijā neieskaitīja Vācijas gadus. Kad atgriezos, mani kursabiedri augstskolu jau bija pabeiguši. Latvijā būtu ieguvis augstāko izglītību, tomēr Vācijā biju armijā, kas ir šī vārda cienīga.
Palīdz augt
— Iegūtā izglītība pēc tam garantēja labu darbavietu?
— Sāku dienēt Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā par taktikas centra pasniedzēju — inženieri, vēlāk pildīju priekšnieka pienākumus. Izveidojām taktikas trenažieri. Biju arī kaujas tehnikas pasniedzējs. Pēc tam rotācijas kārtībā mani komandēja dienestam Ādažos.
— Rotācija — vai tā ir vajadzīga?
— Strādājot vienā vietā, redzesloks ir šaurāks nekā tad, ja ir iespēja “rotēt” vairākās vietās. Pašam arī ir jāaug, jāpilnveidojas, un pārdomāta rotācija ir vajadzīga. Tomēr pēc sauszemes spēku reorganizācijas man vairs nebija izaugsmes iespēju, tādēļ pieņēmu piedāvājumu turpināt dienestu Aizkrauklē, mājām tuvākajā kājnieku bataljonā.
— Vai nenožēlojat, ka vairs neesat augstskolas pasniedzējs?
— Arī tagad esmu pasniedzējs, tikai zemessargiem. Mūsu bataljonā ir ap 400 zemessargu, un mācības regulāri notiek dažādās vietās.
— Daudzi teic, ka valsts aizsardzībai tērē par daudz naudas. Vai mums vajag savu armiju?
— Vēsture liecina — katrai valstij ir jāuztur armija, sava vai sveša. Tad jau labāk ir pašiem sava armija — drošības garants.
— Vai esat kādreiz stāvējis godasardzē?
— Jā, lidostā “Rīga”, sagaidot ārvalstu delegācijas. No malas vērojot godasardzi un parādes, liekas skaisti, tomēr pašiem kareivjiem nav tādu emociju, jo tas ir darbs, ilgstoši treniņi, mācības, lai viss noritētu gludi.
Formā ar velosipēdu
— Kā sevi uzturat vajadzīgajā fiziskajā formā?
— Spēlēju basketbolu, futbolu, skrienu un braucu ar velosipēdu. Vienā reizē noskrienu maz, ap trijiem pieciem kilometriem, bet, kad ir iespēja, ar velosipēdu nobraucu ap 40 — 80 kilometru. Kādreiz ar velosipēdu braucu no Ogres līdz Rīgai vai Ādažiem. Ceru, ka jaunais Tīnūžu—Kokneses ceļš atslogos satiksmi pa Rīgas—Daugavpils šoseju un arī no Ogres līdz Aizkrauklei varēšu braukt ar velosipēdu.
— Vai mašīnas jums nav?
— Ir, bet, ja laiks un dienesta pienākumi ļauj, labāk pasportot.
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Karavīriem ir tādas pašas iespējas kā citiem cilvēkiem. Nosauciet jebkuru jomu!
— Piemēram, teātris.
— NBS piedāvā plašu kultūras programmu, arī biļetes uz Nacionālo un citiem teātriem, reizēm bez maksas, citreiz ar atlaidi. Apmeklējam koncertus. Esmu šīs iespējas izmantojis. Tāpat citās jomās — mums notiek dažādas sporta spēles un citi pasākumi.
Ģenerālim jau par vecu
— Esat mācījies arī citās valstīs?
— Pieredzi esmu guvis arī Dānijā un Šveicē, Lietuvā un Igaunijā.
— Kāda ir nākamā dienesta pakāpe, ko jūs varētu iegūt?
— Majors, tomēr mana izglītība tai neatbilst, vēl būtu daudz jāmācās.
— Vai jūs gribētu kļūt par Nacionālo bruņoto spēku komandieri, ģenerāli?
— Tam jau esmu par vecu. Saskaitot likumā paredzētos gadus un kursus, kas jābeidz, par ģenerāli teorētiski es varētu kļūt, dodoties vecuma pensijā. Tomēr tas nav mans pašmērķis. Līgums paredz, ka es vēl dažus gadus dienēšu. Domāju, vai līgumu pagarināt.
— Kādēļ tā? Vai jums nepatīk savs darbs?
— Vecāki bērnībā man iemācīja, ka darbs, kurš iesākts, jāpaveic līdz galam, cik labi vien iespējams, un to arī daru pēc labākās sirdsapziņas.
Liela birokrātija
— Vai paralēli militārajai profesijai jums bijis arī kāds cits vilinājums?
— Nē, esmu nodevies šai jomai un apguvis to, cik labi vien iespējams.
— Tomēr dienests nav pie sirds?
— Jo ilgāk esmu Nacionālajos bruņotajos spēkos, jo izjūtu arvien mazāk prieka par to, ko daru.
— Kāpēc?
— Nepatīk sistēma, kas valda NBS.
— Kas sistēmā ir nepareizi?
— Pirmām kārtām tas, ka nav vadības un padoto, lielāku un mazāku komandieru savstarpējas uzticēšanās jebkurā līmenī. Katrs solis “jāapraksta” uz papīra, jāapliecina ar parakstu.
— Bet kontrolei taču ir jābūt!
— Jā, bet ir arī jāuzticas, nevis jāskatās ar aizdomām uz visu un visiem. Sistēmu grauj arī milzīgā birokrātija un iniciatīvas apspiešana.
— Kas iniciatīvu apspiež?
— Sistēma.
— Esat drosmīgs, ja atklāti par to runājat.
— Karavīri ir bailīgi, ne velti viņi pat izlūkos dodas divatā, jo vienam bail. (Smejas.)
— Tomēr?
— Nebaidos par to runāt atklāti. Taču viens cilvēks nevar izmainīt sistēmu, ja sistēmas sastāvadaļas nav gatavas mainīties. Pašlaik neredzu risinājumu.
— Vai Vācijā nav tādas birokrātijas?
— Tur ir ļoti strikti sadalītas atbildības sfēras, katrs savā jomā ir atbildīgs un tiesīgs pieņemt lēmumus. Augstākie komandieri zemāko lēmumus akceptē, bet līdz ar to katrs komandieris ir atbildīgs par savu lēmumu. Taču ASV arī ir ļoti liela birokrātija, tur viss ir reglamentēts, ieskaitot to, kā atvērt konservu kārbu un kā pareizi sašņorēt zābakus.
— Jūs būtu laimīgāks, ja būtu piedzimis un par karavīru kļuvis Vācijā?
— Nav iespējams salīdzināt un pateikt, kā būtu, ja būtu.
— Ja jau esat palicis, tomēr esat savas profesijas patriots?
— Patriots esmu, bet nezinu gan, cik ilgi.
— Ko jūs novēlētu karavīriem un Latvijai dzimšanas dienā?
— Karavīriem novēlu, lai karavīru veiksmīte nepamet, bet tautai beidzot sapurināties un beigt čīkstēt. Tiklīdz čīkstēšana pāries, būs laiks kaut ko darīt, sākt kaut vai ar mazumiņu, strādāt un paveikt lielas lietas.
