“Es Latvijā jūtos savējā, tai piederīga, mani te visi pazīst, bet tur es biju nulle,” par Anglijā aizvadīto mēnesi stāsta Ineses kundze no Kokneses.
Kā ūdenskritumā
Nesakārtotā sadzīve ne vienu vien aizvedusi laimes meklējumos uz citu valsti. Vienam paveicas, citam mājiniekiem no Latvijas jāsūta nauda, lai nokļūtu atpakaļ dzimtenē. Inesei Latvijā ir pastāvīgs darbs, bet, lai cik daudz strādātu, galus grūti savilkt. Atvaļinājuma laikā viņa nolēma pastrādāt Anglijā. Viņa it kā metās ūdenskritumā, jo Inese gandrīz nemaz nezināja angļu valodu. Ar grūtībām viņa mācēja izveidot dažus teikumus, bet, klausoties runātājā, labi ja pāris vārdu saprata.
Istabene viesnīcā
Londonā viņu sagaidīja meita, kura Anglijā strādā jau trīs gadus. Viņa Inesei bija gide un tulce, kad abas devās darba meklējumos uz aģentūrām. Paveicās. Jau trešajā dienā Inesei piedāvāja istabenes darbu triju zvaigžņu viesnīcā. Arī mitekli pēc sludinājuma kāda veikala logā atrada tuvu darbavietai. Saimniekam gan vajadzēja uzreiz samaksāt rokasnaudu — 200 mārciņu, ko viņš pēc tam atdeva atpakaļ.
“Ātrāk, ātrāk!”
Ineses darbdiena sākās 8.30, bet bija jāatnāk jau krietni agrāk, jo saimniecības ratos jāsakārto visa mantība — ziepes, gultasveļa, ķīmiskie tīrīšanas līdzekļi. Viņas pārziņā bija istabiņas 10. stāvā. Istabenes darbs ļoti atšķīrās no seriālā “UgunsGrēks” redzētā. Lēnīgā un paslinkā Zenta droši vien ilgāk par vienu dienu te neizturētu. Inesei bija jāstrādā zibenīgi un piedevām visu mēnesi jāklausās uzraudzes pamudinājumā: “Quickly, quickly!” (“Ātrāk, ātrāk!”). Ik pēc divām dienām klientiem mainīja gultasveļu, katru dienu tīrīja istabiņas, mazgāja izlietnes, spodrināja spoguļus. Inesei vislielākās grūtības sagādāja milzīgo segu iedabūšana pārvalkos.
Sauc uz “rīta kafiju”
Viesnīcas iemītnieki lielākoties bija biznesmeņi. Arābu tautu pārstāvji ar kārtību neizcēlās — viņu istabās nācās krietni vien norauties. Turklāt uzraudze vienmēr ar baltu lupatiņu pārbaudīja, cik kārtīgi noslaucīti putekļi. Ja istabenēm sakrājās daudz “grēku”, tad reizēm viņām tika rīkota “rīta kafija”. Tās, kuras labāk saprata angliski, tulkoja “grēciniecēm” viņu “nedarbus”. Strādājošo pulks bija raibu raibais — lietuvieši, poļi, krievi, rumāņi… Inese lēš, ka mēneša laikā nomainījās apmēram 30 darbinieku. Viesnīcā strādāja arī daži latvieši, bet nebija jau laika parunāties.
Pēc pases nepazīst
Lai gan darba stundas nebija pārāk garas — darbu beidza pulksten 14, nogurums bija vārdos neizsakāms. Darbs bija fiziski grūts, rati ļoti smagi, sāpēja rokas. Piedevām vēl stress. Mājās pārnākusi, Inese pat lāgā neko nevarēja ieēst. Darbā istabenes bez maksas varēja dzert tikai kafiju un tēju. Lai gan Inesei nav liekā svara problēmu, mēneša laikā viņa zaudēja piecus kilogramus. Vīrs smej, ka tagad nopelnītā nauda jāiegulda svara atgūšanai.
Pavisam nelāgi iznāca kādai ukrainietei. Viņa ieradusies Anglijā ražena — svērusi 100 kilogramu, bet pēc vairākiem mēnešiem pamatīgi zaudējusi svaru un nekur kā dokumentu vairs nevarējusi izmantot pasi — viņu pēc fotogrāfijas neviens vairs neesot pazinis.
Dienā
17 istabu
Inesei stundas likme bija 5,93 mārciņas. Trīsarpus iztīrītas istabas uzskatīja par vienu darba stundu. Dienā Inese sakopa apmēram 17 istabu. Protams, alga, ko Inese saņēma, iepriecināja, jo divās nedēļās tā bija tikpat liela, cik Latvijā mēnesī. Pie tam mēneša otrajā pusē tā bija krietni lielāka, jo acīmredzot bija piemaksas par ātrāk paveiktu darbu — uzraudze pierakstīja, cik ātri katrs numurs iztīrīts.
Tā kā pēc mēneša Inese jau bija istabene ar pieredzi, viņu centās pierunāt palikt, taču veltīgi.
***
Laikam ritot un visu vasarā piedzīvoto pārdomājot, Inesei šķiet — tik traki jau nebija! Bet dzīvot kā svešiniecei un strādāt tikai naudas dēļ viņa tomēr negribētu. Mājās tik un tā labāk!
