Jānis Saimens nesen nosvinēja 21. dzimšanas dienu un tagad bauda rudeni Koknesē. Taču domās jau ir jūrā. Jaunietis ir pavārs un gaida aicinājumu darbā uz kāda no kuģiem.
Garšo tas pats,
kas bērnībā
— Kāds bija tavs ceļš līdz izvēlētajam arodam?
— Pēc Kokneses vidusskolas
9. klases beigšanas četrus gadus mācījos Rīgas 46. arodvidusskolā. Tur apguvu ēdināšanas servisa speciālista arodu uz kuģiem. Tagad gan tur vairs nav šādas specialitātes.
— Vai tā bija apzināta izvēle vai nejaušība?
— To, ka būšu pavārs, biju nolēmis jau 7. klasē, bet to, ka ir skola, kur pavārus māca īpaši darbam uz kuģiem, uzzināju tikai 9. klasē, kad biju aizbraucis uz Ķīpsalā rīkoto skolu izstādi.
— Mājās pats gatavo vai ēd, ko pagatavojuši citi?
— Diezgan bieži gatavoju pats. Kad mācījos Rīgā, dzīvoju pie māsas, tad gatavoju gan es, gan māsas draugs, kurš arī ir pavārs.
— Kāds ēdiens pašam vislabāk garšo?
— Tas pats, kas bērnībā — cepti kartupeļi ar biezpienu.
Patīk
improvizēt
— Vai atzīsti, ka vīrieši ir labāki pavāri nekā sievietes?
— Jūs man uzdevāt tādu pašu jautājumu kā 9. klases angļu valodas eksāmenā. Toreiz es atbildēju apstiprinoši, vadoties pēc citu priekšstatiem. Tagad saprotu, ka tas nav atkarīgs no dzimuma, bet gan no darba, kāds ieguldīts, gatavojot maltīti.
— Kādu ēdienu tev nepatīk gatavot?
— Zupas, lai gan man tās ļoti garšo. Tās vārot, ļoti jāuzmanās ar garšvielām.
— Vai pats arī izdomā kādu jaunu ēdienu?
— Vairāk gan improvizēju. Par pamatu ņemu recepti un pēc tam šo to pamainu.
Valdzina saulrieti
— Kur tu strādāji praksē?
— Pēc pirmo kursu beigšanas — kafejnīcās, bet pēc pēdējā kursa — uz tankera “Kaltene”, kas kursēja ar Maršalu salu karogu. Apkalpē bija 20 cilvēku, virtuvē strādājām divatā — pavāre un es.
— Cik ilgi biji jūrā?
— Četrus mēnešus. Kuģa reiss sākās Turcijā. Mūsu maršruts veda pa Vidusjūru, Kluso okeānu, Dienvidķīnas jūru, Japāņu jūru, Indijas okeānu. Piestājām Singapūrā, Taivanā, Krievijā, Japānā, Indijā, Ēģiptē. Krastā gan tikām tikai divās valstīs.
— Vai tas nav vienmuļi — četrus mēnešus redzēt vienus un tos pašus cilvēkus?
— Nē. Pirmais mēnesis paiet, kamēr katru iepazīsti. Uzzini, kuram “jāklanās”, kurš ir kašķīgs, kurš savējais. Un reti kur izdodas ieraudzīt tik skaistus dabasskatus kā jūrā — vārdos nav izsakāms saulrietu valdzinājums.
Svētdienās —
saldēdiens
— Kāda bija tava darbdiena uz kuģa?
— Cēlos sešos rītā, pusseptiņos bija brokastis. Pēc tam jāgatavo pusdienas un vakariņas. Strādāju bez brīvdienām.
— Ko jūrniekiem pasniedzāt maltītē?
— Pamatēdiens bija kartupeļi, makaroni, rīsi. Mainījās gaļas veidi un salāti. Jūrnieki ēda, cik gribēja, jo bija zviedru galds.
— Vai tev uz kuģa nesajuka dienas? Visas taču vienādas!
— Lai nu ko, bet svētdienas zinājām — tad gatavojām īpašu saldēdienu. Pārējās dienās jūrnieki varēja našķoties ar cepumiem.
— Vai tavā ģimenē kāds ir bijis saistīts ar jūru?
— Nē, es tāds ģimenē vienīgais.
Plātsmaize ar
karotīti
— Varbūt reiz izveidosi pats savu ēdināšanas uzņēmumu?
— Ir bijušas tādas domas, bet, ņemot vērā, kāda pašreiz Latvijā ir ekonomiskā situācija, domāju, tuvāko desmit gadu laikā tas nenotiks.
— Vai, gatavojot ēdienu, gadījies arī kāds kuriozs?
— Reiz plātsmaizē nejauši biju iecepis mazo karotīti. Par laimi, to atklāju, griežot plātsmaizi gabaliņos. Savukārt skolas laikā, gatavojot ēdienu, šad tad viens otru izjokojām ar sālstrauciņu — atskrūvējām sālnīcai vaļīgāk vāciņu, berot sāli, tas nokrita, un viss sāls sabira gatavojamajā ēdienā.
Ar mutautiņu
neviena nemās
— Kādu ēdienu tu mīļotajai meitenei no rīta pasniegtu gultā?
— Nu, tas ir ļoti smags jautājums. Tas noteikti varētu būt kaut kas skaists un salds. Domāju, man talkā nāktu Google.lv.
— Pavadot jūrā, tev pagaidām neviena meitene nemās ar saraudātu mutautiņu?
— Esmu brīvs un neprecēts.
— Ko tu darīsi pēc desmit gadiem?
— Tik tālu gan savu dzīvi neplānoju, jo nezinu, pat ko darīšu pēc gada. Taču domāju, ka noteikti būšu jūrā.
