Es jau sen Indriķim teicu — tādu valdību kā mums nekur neatradīsi. Tai ir tāds radošs ķēriens, tāds domu lidojums, ko ne ar kādām bremzēm nevar apturēt. Par tās pēdējiem gara lidojumiem man ir īpašs prieks — beidzot piespiedīšu Indriķi braukt ar auto, kā īstam vīrietim pieklājas.
Citādi velkas kā gliemezis un brauc, kā ceļa zīmēs norādīts. Jābrauc taču tā, lai kaimiņiem acis no skaudības sprāgst ārā. Bet tagad viss būs citādi. Valdība ar aizdevējiem panākusi vienošanos nākamā gada budžetu konsolidēt par 122 miljoniem latu. No tiem 2012. gadā valsts vēlas ar fotoradaru palīdzību iekasēt 6,5 miljonus latu, bet 2013. gadā — jau 7,3 miljonus. Tātad tuvāko gadu laikā līdz ar fotoradaru ieviešanu valsts prognozē ātruma pārsniedzēju skaita palielināšanos, nevis samazinājumu. Tas nozīmē, ka arī Indriķa rokās ir valsts glābšana — jo ātrāk brauks, jo biežāk maksās naudassodu un būs devis savu artavu valsts parāda dzēšanai. Un 2013. gadā viņam būs jābrauc biežāk un ātrāk, jo daudzi līdz tam būs aizceļojuši uz ārzemēm, bet plāns taču jāpilda. Es pat nepirkšu jaunus zābakus, bet krāšu naudu benzīnam un naudassodiem.
Daži eksperti gan uzskata, ka galvenais fotoradaru ieviešanas mērķis ir vidējā ātruma samazināšana, bet viņi jau neko nesaprot no matemātikas — valdības finanšu aprēķini acīm redzami liecina par pretējo.
