Vistuvāko un mīļāko cilvēku lokā laikā, kad kokiem rudens vēji aizgaiņā pēdējās lapas, apaļu jubileju svin koknesiete Velta Januševska.
Veltas kundze dzimusi un augusi Kokneses novada “Doliešos”, projām no savas dzimtās puses bijusi trīs gadus, kad devās apgūt arodu Malnavas tehnikumā, un vēl astoņus gadus, ko ģimene pavadīja Kurzemē. 1949. gadā arī “Doliešu” saimnieku grasījās izsūtīt uz Sibīriju — viņš apsaimniekoja deviņus hektārus zemes un 11 hektāru meža. Ģimene devās bēgļu gaitās, astoņus gadus dzīvoja un strādāja Kurzemē un tikai 1957. gadā atgriezās Koknesē.
Siļķu karašiņa
Profesijas izvēle Veltai grūtības nesagādāja, jo dzīvniekus un lauku darbus viņa iemīļoja jau no mazām dienām. “Bērnībā laukos man bija jāveic visi āra un kūts darbi, savukārt māsa Maija bija pavāre un istabene,” atceras koknesiete. “Ar zirdziņu vagoju sakņudārzu, kartupeļus. Zirgs bija gudrs, paklausīgs bērītis, bez skubināšanas griezās pa kreisi, pa labi. Govis slaucu, mums, kā jau īstā lauku sētā, bija arī cūkas, pīles, aitas, zosis. “Doliešos” bija liela maizes krāsns, paši cepām saldskābmaizi, tie mums bija svētki. Bērnu dienās bija tāds ēdiens: pannā ieklāja rupjmaizes mīklu, uzlika biezpienu, siļķīti un tad mīklas kārtiņu virsū. Krāsnī izcepa, saucām par siļķu karašiņu, bija ļoti garšīga. Siļķes pirkām no ebreja, kurš braukāja apkārt un no kubuliņiem tās pārdeva. Mainījām siļķes pret zirga astriem, vecām vatētām segām, vateņiem, kam elkoņi metās cauri.”
Dubultkāzas
Drīz pēc tehnikuma beigšanas Velta apprecējās, turklāt vienā dienā svinēja dubultkāzas — meiteni no Līvāniem par sievu apņēma Veltas brālis. “Kājās man bija baltas kurpes, mugurā — zaļgana kleitiņa,” atminas koknesiete. “Kāzu dienā kopā ar brāli un viņa jauno sievu nofotografējāmies uz Pērses tilta, kas nu jau gadu desmitus ir applūdināts.”
Kāzas bija lielas, kā jau laukos, svinēja divas dienas. Pēc kāzām jaunā ģimene “Doliešos” dzīvoja četrus gadus, piedzima dēls un meita, tomēr kopdzīve nebija veiksmīga, un ceļi šķīrās. Visas rūpes par bērniem bija tikai Veltas ziņā. “Strādāju kolhozā, uz darbu braucu ar motociklu,” stāsta jubilāre. “Pirmdienās bērnus uz moča — vienu priekšā, otru aizmugurē — vedu uz bērnudārzu. Piektdienās braucu pakaļ. Par to, kurš sēdēs priekšā, bija lieli strīdi, dēlam, protams, vairāk vajadzēja pie stūres.”
Dzīve deva otru iespēju, un Velta līdz pat otrā vīra aiziešanai aizsaulē piedzīvoja daudz skaistu brīžu.
Grib darboties
Kolhozā Veltas kundze par mākslīgās apsēklošanas tehniķi nostrādāja 33 gadus, kad vajadzēja, darīja arī citus darbus — gan zootehniķes, gan brigadieres, bija arī veterinārārsta palīdze. Vēlme dar-
boties nav zudusi arī tagad. Lai gan jau desmit gadu mīt dzīvoklī un veselība nav nekāda labā, tomēr jubilāre nespēj attiekties no mazdārziņa.
“Man bijuši seši lieli “remonti”, tomēr rušināties gribas. Man vajag savu zemes gabaliņu, bez tā nevaru,” smej Veltas kundze. “Viss izaug pašas dārzā, pati gatavoju konservus, sanesu pagrabā. Sūrojos, ka nav cepeškrāsns, man patīk gatavot.”
“Aizbraucu ciemos, noadu kādu zeķu pāri,” par ikdienu teic jubilāre. “Vedeklas man ir ļoti labas, bērni un mazbērni arī. Bet visi tik skrien un skrien, aizņemti darbos. Piezvana: kā tev, ome, iet, ko dari? Dāvanas dzimšanas dienā negaidu, lielākā dāvana cilvēkam ir laba veselība.”