Alkas pēc
zinībām
Jānis Celms piedzima 1895. gada 19. martā Skrīveru pagasta “Puķutos” zemkopju Lības un Mārtiņa ģimenē. Skolas gaitas viņš sāka Suntažu pagasta skolā. Pamatskolas gados puisim iepatikās dabas zinības, un viņš nolēma studēt ķīmiju, tāpēc iestājās Rīgas reālskolā (tolaik ģimnāzijās sagatavoja humanitārajām studijām, bet reālskolās padziļināti tika apgūtas eksaktās zinātnes — aut.). 1913. gadā jauneklis iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, lai studētu ķīmiju.
Ar šauteni pret
ložmetēju
Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada martā Jāni Celmu iesauca cariskās Krievijas armijā. Kā studentu viņu uzreiz nosūtīja uz karaskolu, pēc kuras beigšanas Jānis praporščika dienesta pakāpē cīnījās frontē. No dienesta aizgāja pēc boļševiku nākšanas pie varas Krievijā un 1918. gada februārī atgriezās Latvijā.
Latvijas armijā Jānis Celms iestājās brīvprātīgi pašā tās tapšanas sākumā 1918. gada decembrī un Kalpaka bataljona Studentu rotas sastāvā piedalījās kaujās ar sarkanarmiešiem Zemgalē un Kurzemē.
1919. gada 3. martā uzbrukumā Jaunajai muižai pie Skrundas leitnants Jānis Celms ar patšauteni klajā laukā apšaudīja ienaidnieka ložmetēju. Viņš vairākās vietās tika ievainots, bet varonīgi turpināja cīņu, līdz pretinieku apklusināja, tā dodams iespēju Latvijas armijas spēkiem turpināt triecienu. Par šo varoņdarbu Jāni Celmu apbalvoja ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni.
Ievainojuma dēļ virsleitnants Celms tika atvaļināts no karadienesta 1920. gada 16. martā, hospitālī pavadījis septiņus mēnešus.
Strādā izglītības
jomā
No 1920. līdz 1922. gadam Jānis Celms strādāja par Latvijas Valsts kases darbvedi. Pēc tam viņš atgriezās savā profesijā un ilgu laiku bija ķīmijas skolotājs vairākās Rīgas arodskolās.
1933. gadā Celms absolvēja Latvijas Universitātes (LU) Ķīmijas fakultāti. Studiju laikā un arī vēlāk viņš aktīvi darbojās latviešu studentu korporācijā “Tālavia”, kurā iestājās jau Politehniskā institūta laikā.
Jāni Celmu iecēla par Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Kultūras fonda nodaļas vadītāju, 1936. gadā — par Izglītības ministrijas kultūras un mākslas lietu pārzini. 1938. gadā Jāni Celmu nozīmēja par Izglītības ministrijas Skolu departamenta vicedirektoru, 1939. — 1940. gadā viņš bija šī departamenta direktors.
Jānis Celms pēc Latvijas Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosinājuma noorganizēja Draudzīgā aicinājuma biroju, aktīvi piedalījās Latvijas skolu tīkla izveidošanā. Par īpašiem nopelniem valsts un sabiedrības labā viņš tika apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Cīnās par neatkarības atjaunošanu
Vācu okupācijas laikā 1941. gadā Celms dažus mēnešus bija Izglītības ģenerāldirekcijas vadītājs, vēlāk — LU Ķīmijas fakultātes asistents. Garā un rīcībā būdams īsts brīvības cīnītājs, Jānis Celms aktīvi iesaistījās latviešu nacionālās pretestības organizācijā — Latvijas Centrālajā Padomē (LCP), kurā apvienojās daudzi ievērojami Latvijas Republikas valsts un sabiedriskie darbinieki. Celms darbojās šīs organizācijas izglītības nozarē un bija starp tiem drosmīgajiem, kuri parakstīja slaveno Latvijas Centrālās Padomes Memorandu (daudzus no viņiem vācu okupanti vēlāk represēja — aut.).
Šis dokuments bija nozīmīgākās politiskās pretošanās kustības — Latvijas Centrālās Padomes — idejiskā platforma un tās atbalstītāju apliecinājums cīnīties par brīvu un neatkarīgu Latvijas Republiku, neraugoties uz divu totalitāro okupācijas režīmu — komunistiskās Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas — centieniem to iznīcināt. LCP Memorandā atgādināja par Latvijas nelikumīgo iekļaušanu PSRS sastāvā un uzsvēra, ka pēc starptautisko tiesību normām Latvijas Republika joprojām uzskatāma par tiesiski pastāvošu.
Aktīvs trimdas
darbinieks
Sarkanajai armijai tuvojoties Rīgai, 1944. gada rudenī Jānis Celms devās bēgļu gaitās uz Kurzemi un vēlāk emigrēja uz Vāciju. Tur viņš strādāja par skolotāju latviešu bēgļu nometnēs un aktīvi darbojās trimdas organizācijās. No 1946. līdz 1948. gadam Celms bija Latvijas Centrālas Padomes Izglītības nozares vadītājs. Darbojoties LCP vadībā, viņam bieži nācās tikties un kopīgi strādāt ar citu skrīverieti — ģenerāli Jāni Lavenieku, par kuru “Staburags” jau iepriekš rakstīja. Celms bija arī Latviešu Nacionālās padomes prezidija priekšsēdis.
Pēc tam Jānis Celms pārcēlās uz Ameriku, kur dzīvoja Oregonas štatā un strādāja par ķīmijas skolotāju, kā arī nodarbojās ar latviešu trimdinieku skolu tīkla veidošanu.
1960. gada 30. decembrī ASV rietumkrasta pilsētā Portlendā Jānis Celms aizgāja mūžībā. Viņš apbedīts turpat, Rožu kapos.
