Pēdējā laikā sabiedrības uzmanību piesaistījis Andris Šķēle ar saviem biznesa gājieniem — viņa ģimenei pastarpināti piederošo “Valmieras pienu” nopirka Krievijas uzņēmējs Jevgeņijs Varovs, bet Šķēļu ģimene vēl pirms šī darījuma kļuva par SIA “Rūjienas saldējums” kontrolpaketes īpašnieci.
Daudzus pārsteidza arī tas, ka Andra Šķēles ģimene iegādājās zemnieku saimniecību “Ogre” ar 400 govīm, kas pēc tam pārreģistrēta par SIA “Ogres piens”. Teicienu “Bagāts dara, kā grib” var mazliet pārfrāzēt — bagāts pērk, ko grib, un pārdod, kam grib. “Valmieras piena” zaudējumi pagājušajā gadā bija 885 tūkstoši latu, bet “Rūjienas saldējums” un zemnieku saimniecība strādāja ar peļņu. No biznesa viedokļa tas ir labs darījums — tikt vaļā no tā, kas tukšo maku, lai iegūtu to, kas pelna. Ja turpmāk pavērsies plašs eksporta tirgus uz Krieviju, vietējie piena ražotāji būs ieguvēji. Jaunais “Valmieras piena” īpašnieks paziņojis, ka Latvijas piena produkti vienmēr augstu kotējušies Krievijas tirgū, īpaši Maskavas un Sanktpēterburgas reģionā, un viņš saskata lielu piena produktu eksporta potenciālu, arī Eiropas Savienības tirgū. Interneta portālos par šiem darījumiem atsauksmes ir dažādas — daudzi Šķēli nosoda, sakot, ka shēmotājs, kampējs, prettautiskās politikas teicamnieks pārdod Latviju Krievijai un gan jau ar laiku pārdos arī govju fermu un saldējuma ražotni. Cilvēki pauž neapmierinātību, ka gaļas ražotnes pieder igauņiem, piena kombināti — krieviem, saldumu un maizes ceptuves — skandināviem, lielveikali — lietuviešiem un skandināviem, bet latvieši paliek tukšā. Tomēr Šķēļu ģimene ar 54 miljoniem vērto īpašumu nekādi tukšinieki gan nav. Cits jautājums, kā miljoni dabūti. Ko par Šķēles darījumiem domā daudznozaru kompānijas “Daugava” vadītājs Aigars Vaivars? “Tie ir normāli biznesa darījumi, un neko sliktu es tajos nesaskatu. Privātajā biznesā nevajag jaukties,” viņš uzskata. Ja būtu labs piedāvājums, arī viņš pārdotu savu biznesu, jo, ieguldot daudz laika un enerģijas, pienāk brīdis, kad vairs nav tālākas izaugsmes, un ir labi, ja tad vietā nāk kāds cits ar jaunām idejām. “Latviju mēs sen jau esam pārdevuši, “pateicoties” ārvalstu bankām un lētajiem kredītiem. Man netraucē zviedru, somu vai lietuviešu uzņēmēji, ar kuriem var saprasties labāk nekā ar latviešiem, bet gan, piemēram, tas, ka citās Eiropas Savienības valstīs subsīdijas ir daudz lielākas nekā Latvijā. Drīzāk mums vajag iejaukties valsts struktūru darbā, piemēram, lai uzzinātu, kur ir palikuši tie miljoni, ko Latvija aizdevumu veidā ir saņēmusi,” uzskata uzņēmējs.
