“Savā profesijā esmu augusi pamazām, kā bērns — vispirms sāku strādāt bērnudārzā, pēc tam sākumskolā un vēlāk arī pamatskolā,” stāsta skolotāja Lidija Degtjareva.
Pārlec savam augumam
— Kad nolēmāt kļūt par skolotāju?
— Kādreiz līdz 8. klasei mācījos Kokneses vidusskolas krievu plūsmā, jo mans tēvs ir no Arhangeļskas. Bērnībā šajā pilsētā esmu bijusi, ciemojos pie vecmāmiņas. Savukārt mana māte ir latgaliete. Abi izveidoja ģimeni un apmetās uz dzīvi Koknesē. Tēvs bija ļoti labs matemātiķis un rasētājs, strādāja par tālbraucēju autovadītāju, bet pēc smagas traumas kļuva par galdnieku, un šajā profesijā viņam labi noderēja gan matemātiķa, gan rasētāja zināšanas. Matemātisko domāšanu esmu mantojusi no viņa, bet skolā matemātiku ļoti labi iemācīja Ņina Kivleniece, mājās nevajadzēja mācīties, pietika ar stundā dzirdēto. Tomēr sākumā gribēju kļūt par sporta skolotāju, jo sports man ir ļoti tuvs. Igors Lulle bija ļoti labs treneris, viņš manī atklāja un attīstīja to, kas padevās vislabāk — augstlēkšanu un šķēpa mešanu.
— Kāds ir jūsu rekords šajos sportaveidos?
— Augstlēkšanā esmu pārlēkusi savam augumam — 1,64 metriem, bet šķēps aizlidojis 45 metrus tālu. C un vēlāk A grupā kļuvu par Latvijas čempioni šķēpa mešanā.
— Ko jums ir devis sports?
— Fizisko rūdījumu, iemācījis koncentrēties, pieradinājis pie disciplīnas un kārtības, tādēļ joprojām cenšos visur ierasties un sākt precīzi, laikā, arī mācību stundas. Tajās uz mobilā tālruņa zvaniem neatbildu, jo visu uzmanību veltu bērniem. Arī tā ir disciplīna.
Krievu valoda topā
— Vai kļuvāt par sporta skolotāju?
— Ne uzreiz. Pēc vidusskolas beigšanas vienu gadu sporta skolā biju trenere, lai saprastu, kā tas ir. Vēlāk sāku strādāt Kokneses un Bebru bērnudārzā un paralēli Rēzeknes augstskolā apguvu sākumskolas skolotājas profesiju ar papildspecialitāti — matemātikas skolotāja pamatskolā. Bērnudārzā man ļoti patika darbs ar bērniem, bet tad saņēmu piedāvājumu strādāt Bebru pamatskolā, un nu jau 10 gadu esmu sākumskolas skolotāja. Pabeidzu Baltijas Krievu institūtu un ieguvu arī krievu valodas skolotājas kvalifikāciju, tādēļ mācu arī krievu valodu pamatskolas klasēm.
— Vai skolēniem ir interese par krievu valodu?
— Tā atkal sāk rasties. Esmu patīkami pārsteigta, ka lielākā daļa 9. klases skolēnu šogad izvēlējušies ieskaiti kārtot nevis angļu, bet gan krievu valodā, lai gan angļu valodu mācām no 3. klases, bet krievu — tikai no 6. klases. Ir jūtama izaugsme.
Reiz dzīvoja puisītis Pitagors
— Varbūt arī par matemātiku var teikt to pašu?
— Matemātika daudziem ir grūts priekšmets, tās programma ir blīva, tomēr cenšos skolēniem to mācīt viegli, sakot, ka tā ir spēle ar skaitļiem — kas gan par to var būt labāks! Izdomāju arī dažādus piemērus, kas labi paliek atmiņā. Piemēram, reiz dzīvoja puisītis Pitagors, kurš vēlāk izdomāja Pitagora teorēmu. Kad skolēni par teorēmu aizmirst, atliek vien pieminēt puisīti, un viņi to atceras.
Vada akrobātikas pulciņu
— Bet kā tad ar sportu?
— To neesmu pametusi, sportoju kopā ar sākumskolas audzēkņiem un meitenēm skolā reizi nedēļā jau otro gadu vadu arī akrobātikas pulciņu. Zēni nez kādēļ uzskata, ka tā ir meiteņu nodarbe, un pagaidām vēl nepiedalās, bet vairāk pievēršas volejbolam un florbolam.
— Kur pati apguvāt akrobātiku?
— Kādreiz Kokneses vidusskolā to mācīja Broņislava Kalniņa, viņa bija arī ļoti laba, radoša skolotāja.
— Laikam esat ļoti drosmīga?
— Man nav bail no akrobātiskiem trikiem un augstuma, varu arī akvaparkā kopā ar skolēniem nošļūkt pa caurulēm un Gaiziņkalnā nolaisties pa gaisa trosi.
Gan tiltiņš, gan špagats
— Varat vēl uztaisīt špagatu?
— Kad iesildos, jā. Arī tiltiņu, riteni — atbalstoties ar rokām pret grīdu, pārvelties sāniski. Varu arī uz rokām nostāvēt un staigāt.
— Audzēkņi par to droši vien ir sajūsmā?
— Viņi apbrīno, ka to vēl varu, un arī gribētu iemācīties. Bet daudz kas atkarīgs arī no pašiem, patstāvīgi jāvingrinās mājās, jātrenē lokanība.
—Vai pati ikdienā sportojat?
— Galvenokārt stundās, jo vakaros nav laika. Tā kā esmu novada izlasē, man ir iespēja bez maksas divreiz nedēļā apmeklēt trenažieru zāli, tā būs jāizmanto.
Cik maksā frizūra?
— Jūs esat arī klases audzinātāja. Dzirdēju, ka 4. klases skolēni lūguši, lai viņus audzināt arī turpmāk.
— Parasti sākumskolas skolotāji bērnus audzina tikai līdz 4. klasei, tomēr šoreiz bērni un vecāki lūdza, lai viņus audzinu arī pamatskolā, un skolas vadība tam piekrita. Tā ir papildu atbildība. Viņi visi man ir ļoti mīļi, pārdzīvoju par katru. Klasē bija 15 skolēnu, taču viens kopā ar vecākiem aizbrauca uz Dāniju. Ceru, ka tomēr kādreiz atgriezīsies.
— Ar kuriem bērniem patīk strādāt labāk — ar sākumskolas vai pamatskolas?
— Ar visiem. Mazajiem vajag daudz vairāk mīlestības, uzmanības, bet lielākos vairāk interesē praktiskas lietas, arī mana pieredze. Visi ir jāuzklausa, jāpievērš viņiem uzmanība, jāizrunājas.
— Mēdzat stāstīt arī par sevi?
— Jā, stāstu, kā man ir vai nav veicies. Skolēni pievērš uzmanību arī izmaiņām manā ārējā izskatā un grib zināt, cik maksā frizūras veidošana vai nagu lakošana. Pastāstu — viņiem svarīga ir arī tāda pieredze. Reizēm skolēni mani ar kaut ko pārsteidz.
Ceļ gaisā 40 reižu
— Kā skolēni jūs pārsteidz?
— Viņi vārda un dzimšanas dienās man dāvina gan pašdarinātas, gan pirktas lietas. Pagājušajā gadā man bija apaļa jubileja, apritēja 40 gadu, un audzināmās 4. klases skolēni, man ienākot klasē, pēkšņi sāka dziedāt. Meitenes nāca ar baloniem, bija izrotāts krēsls, un zēni mani cēla gaisā 40 reižu! Viņi ir ļoti sportiski un stipri. Es no aizkustinājuma raudāju, bira asaras, bet tās bija prieka asaras.
— Vai sliktas atzīmes skolēniem neliekat?
— Lieku un reizēm pasaku arī stingru vārdu, bet viņi neapvainojas, jo zina, ka tas ir pelnīti. Stundām vienmēr gatavojos, tad tās rit raiti un pārdomāti. Kā gan lai prasu mājasdarbus no skolēniem, ja pati tos nebūšu izpildījusi?
— Vai arī pati mājās risināt uzdevumus?
— Pirms uzdodu bērniem, vienmēr izrēķinu pati. Lai vienmēr būtu formā, šad tad mājās vakaros risinu arī vidusskolas matemātikas uzdevumus. Tie asina prātu.
— Kā iegūstat skolēnu mīlestību?
— Vislabāk uz to varētu atbildēt paši skolēni. Varbūt tāpēc, ka viņus nestrostēju, bet cenšos situācijas risināt ar humoru, ļauju viņiem pateikt savas domas. Svarīgi, lai viņi man uzticētos, lai zinātu, ka es viņiem vienmēr palīdzēšu, aizstāvēšu. Ja kļūdos vai ko nepareizi daru, to atzīstu, nebaidos, ka viņi man aizrādīs. Tas ir godīgi — ja skolotāji aizrāda, pārmet skolēniem, bērniem ir tiesības savas domas izteikt arī par skolotājiem.
Neliela, bet mīļa skola
— Jūs dzīvojat Koknesē, bet daudzus gadus strādājat Bebros. Ar ko Bebri tā pievelk?
— Tā kā Bebros ir neliela skola, tā piesaista ar mīļumu, sirsnīgām savstarpējām attiecībām. Te esmu skolotāja, bet Koknesē atgriežos kā citā pasaulē, tur mani uz ielas kā skolotāju nesveicina.
— Vai ir gribējies aizbraukt kaut kur tālu projām?
— Mans vīrs ir tālbraucējs autovadītājs un daudzreiz ir aicinājis doties kādā ceļojumā, taču pašreiz tie nesaista — gan jau kādreiz, kad pienāks laiks. Tā kā esmu dzimusi Suņa gadā, esmu kā sunītis, kas sargā māju. Koknese man ļoti patīk — Daugava, pilsdrupas, parks, estrāde, Blaumaņa pagalms, tā man šķiet visskaistākā vieta pasaulē un nekur doties negribas.
— Kas jūs saista brīvajā laikā?
— Darbs dārzā, izšūšana un grāmatu lasīšana. Kādreiz uz planšetes bērnudārzam izšuvu gadalaikus, tas prasa lielu pacietību un radošu izdomu. Kopš skolas laikiem lasu daiļliteratūru, visvairāk interesē detektīvi un mīlestības romāni. Esmu izlasījusi visus “Lata” sērijā izdotos romānus. Labu grāmatu ir ļoti daudz. Patīk skatīties krievu televīzijas raidījumus par zinātniskām tēmām. Nenoliegšu, darbs skolā izsmeļ spēkus, tādēļ brīvajā laikā cenšos tos atjaunot, lai katru dienu būtu optimistiski noskaņota, labā garastāvoklī, lai varētu uzmundrināt bērnus un viņi justos labi.
