Pāris kilometru pirms Zalves ciema robežas pašā ceļmalā viena otrai cieši blakus ir vairākas mājas. Kādreiz te valdīja rosība, bet tagad dienas rit rāmi, zudusi steiga, un apdzīvotas vairs ir tikai divas no mājām.
No fermām tikai
drupas
“Mežmaļi”, “Cīruļi”, “Rieksti”, “Lazdas” un “Skaras” — piecas dzīvojamās ēkas, apdarinātas baltiem ķieģeļiem, celtas pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā. Katrā reiz dzīvoja ģimene, kas strādāja kādā no tuvējām cūku, govju vai liellopu fermām. Tagad apdzīvotas ir divas mājas, bet “Staburags” te sastapa tikai vienu iemītnieci — “Lazdu” saimnieci Tamāru Mališevu. Viņa ir baltkrieviete. Tamāras vecāki uz Latviju pārcēlās dzīvot 1952. gadā. Baltkrievijā ģimenei bija iekopta saimniecība, bet māja nodega, un Tamāras tēva brālis, kurš tolaik jau dzīvoja Latvijā, aicināja ģimeni pārcelties uz šejieni.
“Sākumā dzīvojām un strādājām Ogres rajonā, tad kādu laiku apmetāmies netālu no Neretas, Iždēļos. Tur fermu likvidēja, pārnācām uz šejieni,” atminas Tamāras kundze. “Te tolaik bija govju, cūku un liellopu ferma. Es strādāju Poceru fermā pie liellopiem. Tās drupas otrpus ceļam ir no cūku fermas, bet lejpus mājai uz meža pusi bija govju ferma. Mūri vēl redzami. Kad sākās juku laiki, visu pārdeva, fermas izdemolēja, tās sabruka. Visi šo māju iemītnieki strādāja fermās un līdz ar to zaudēja darbu.”
Vēstules no
Baškīrijas
Kas bija pārējās mājās? Pirms tam te dzīvojušas trīs baškīru ģimenes, bet viņi atgriezās dzimtenē. Kādreiz vēl brauca pie Mališeviem ciemos, rakstīja vēstules, bet nu kontaktu vairs neesot. “Bija labi kaimiņi, ar viņiem ļoti sadraudzējāmies. Uz Latviju cilvēki pārcēlās, jo te bija darbs, varēja nopelnīt, bet, tiklīdz fermas likvidēja, darba vairs nebija,” stāsta Tamāra Mališeva. “Viņu māju nopirka vasarnieki. Rīdzinieki. Vasarās, ogu, sēņu laikā, atbrauc. Reti gan, māja pārsvarā tukša.”
Arī “Skaras” jau gadus piecus esot bez saimnieka. Iepriekšējie īpašnieki māju pārdeva, pārcēlās dzīvot citur, bet jaunais saimnieks te tomēr nedzīvojot. “Skaru” pagalmā saimnieko daba — zāle saaugusi gara, un visapkārt vēdī pamestība.
“Vienā mājā vēl tikai dzīvo cilvēki,” teic Tamāra. “Kaimiņi tepat arī saimnieko, ir lopiņi, dārzs, kā jau lauku sētā.”
Pirti kurina
ik sestdienu
“Saimniekojam kopā ar vīru Ajupu, viņa dzimtene ir Tatārijā,” stāsta Tamāras kundze. “Kādreiz ciemojāmies pie vīramātes Tatārijā, Penzas apgabalā, tagad gan tālākais, kurp aizbraucam, ir Nereta vai Aizkraukle.”
Deviņdesmito gadu sākumā Mališevi māju privatizēja. “Kamēr darbojās fermas, katrā mājā bija arī ūdensvads,” stāsta saimniece. “Fermas likvidēja, līdz ar to arī ūdensvada vairs nav. Katras mājas īpašnieks izraka savu aku. Mēs paši sev uzcēlām pirtiņu, kurinām ik sestdienu. Slotiņas sien vīrs, pietiek līdz nākamajai vasarai. Ir dažādas slotiņas — liepu, bērzu. Pirtiņā baļķu starpas aizdrīvētas ar sūnām, smaržo pēc zālēm. Īsta melnā lauku pirts. Kad ciemos atbrauc bērni, vienmēr kurina pirti.”
Malku Mališevi sagatavo paši, sarunā ar vietējiem meža īpašniekiem. Ziemai vajagot kādus 25 kubikmetrus. “Krāsnis mums divās istabās,” stāsta Tamāra. “Kad puikas vēl dzīvoja mājās, tad kurinājām vairāk. Tagad visi trīs savā dzīvē. Viens Krievijā, otrs Valmierā, trešais Aizkrauklē.”
Katram sava kūts
Lai gan saimniecība maza, tomēr brīvāku brīžu, īpaši pavasarī, vasarā un rudenī, daudz nav. Dārzs jāapstrādā, pašiem tehnikas nav, jālūdz kādam. “Par desmitnieku mazu gabaliņu uzar,” klāsta saimniece. “Kartupeļus izvagot gan ir dārgāk.”
“Lazdās” kādreiz turētas gan govis, gan buļļi, bet tagad palikuši tikai putni — vistas un zosis. Tamāra stāsta — kādreiz vienā saimniecības ēkā bija ierīkotas kūtis trijām ģimenēm, bet ar laiku katrs esot sācis kopīgo pagalmu dalīt, kaimiņu attiecības kļuvušas saspringtas, un šķīlusies pat kāda naida dzirkstele. “Vārds pa vārdam, līdz kaimiņi viens otram nokliedza: “Pa manu pagalmu nestaigāsi!”. Tāpēc katra māja nodalīta ar žogu, un katrs kūti sev uzcēlis pats,” atminas saimniece. Tagad par kādreizējām kaimiņu ķildām liecina tikai veci žogi — pelēki un laika zoba sagrauzti. Dalītāji izklīduši kur nu kurais.
Nozog kartupeļus
Ceļš, kas nepilnu četrdesmit metru no mājām, netraucē? Esot pierasts, braucēju maz, kluss. Tikai nedienas ar zagļiem. “Pērn pagrabu aplaupīja. Tas ir lejpus pāri ceļam pie dārza,” Tamāra pamāj uz ciemata pusi. “Tur kādreiz bija liela saimniecība. Māju gan vairs nav, saimnieks miris, saimniece dzīvo Amerikā, Čikāgā. Vasarā pa Rīgu. Pagrabu izremontēja un atļāva mums izmantot. Tur glabāju kartupeļus, nozaga. Visus nē, atstāja arī man, kartupeļi bija pārlasīti, sašķiroti, paņēma lielākos. Bet Dievs ar tiem, pietika i man, i zagļiem. Mums pašiem vēl ir arī mazais pagrabs, kur glabājam ievārījumus un konservus. Tos gan neaiztiek, jo tepat pagalmā.”
Ceļš atņēmis mājas sargu. Tagad “Lazdās” mīt brašais Argo, bet vēl pavasarī māju sargājis vilku suns. “Bija ļoti gudrs, aptuveni gadu vecs, sabrauca,” stāsta saimniece. “Argo no Aizkraukles atveda dēls. Ir arī runcis Čika, tik ar vienu aci palicis, “meitas” ar kaimiņu runčiem dalot.”
Runā latviski
Runājot ar Tamāras kundzi, pat prātā nenāk, ka latviešu valoda viņai nav dzimtā. “Visu mūžu dzīvoju Latvijā, kā tad es latviski nerunāšu?” smejas Tamāra. “Ar vīru runājam gan krieviski, gan latviski, kādreiz sapratu arī tatāriski, bet nerunāju. Kad atbrauc bērni, runājam latviski. Puikas Neretā mācījās krievu plūsmā, bet tagad gan latviski runā visi.
“Lasu latviešu presi, abonēju “Staburagu”, tas ir vienīgais laikraksts, ko pasūtu. Kā bez tā, citādi nezināsim, kas pašu apkaimē notiek,” stāsta saimniece. “Gribētu jau vēl kādu izdevumu pasūtīt, bet naudas nav, kādreiz pasūtījām daudz, bet tagad jādomā, kā izdzīvot.”
Nav jau tikai saimniecība, vistas, dārzs. Mališevi labprāt dodas arī uz kādu sarīkojumu tuvējos ciematos, nesen bijuši koncertā Lonē. Tamārai patīk arī jautrās amatierteātra izrādes, ar kurām šajā pusē viesojas Latgales pašdarbnieki. “Tad aizejam kājām. Tālu nav, kādi divarpus kilometri,” saka Tamāra. “Tā mēs te dzīvojam.”
