Zalves pagasta “Sīļu Zalakos” nākamnedēļ 60. dzimšanas dienu ģimenes lokā svinēs Valija Celmiņa. Lauku sēta drēgnajā rudens dienā ir klusa — pēc padarītiem rudens darbiem tagad elpu var atvilkt gan tīrumi, gan saimnieki. Uz sliekšņa smaidot mani sagaida jubilāre: “Tā jau nav, ka rudenī varam sēdēt istabā un neko nedarīt — jāsagatavo malka.”
Sierotavā 25 gadus
Valijas kundzes dzimtā puse ir Lones pagastā. Beigusi Viesītes vidusskolu, bet kādā vasarā Lonē ciemojušās meitenes no Zalves. “Pa vasaru sadraudzējāmies, toreiz sierotavā meklēja strādniekus, un es pārcēlos uz Zalvi. Pietrūka triju mēnešu, un es sierotavā būtu nostrādājusi 25 gadus. Darīju dažādus darbus — lielākoties bija jāstrādā pagrabā un palīgtelpās, viegli nebija,” atceras jubilāre.
Ceļš uz Celmiņu ģimenes māju ved gar sierotavu, tagad jau tās drupām. Vai nav nomācoši dzīvot līdzās kādreizējai darbavietai, kas acu priekšā izpostīta un sagruvusi? Valijas kundze atzīst, ka sirds par to sāp. Bet tā notiek daudzviet mūsu valstī — savulaik tik vajadzīgās un apdzīvotās ēkas Latvijā ir sabrukušas, un par daudzajiem tur pavadītajiem darba gadiem palikušas vien atmiņas: “Cenšos uz to pusi daudz neskatīties. Kad eju līdz pastkastītei pēc avīzēm, tad gan atceros, kā bija kādreiz,” teic jubilāre.
Žurnālu kalnus lasīs ziemā
Sarunā iesaistās arī jubilāres vīrs Ēriks, viņš teic, ka šoruden viņu ģimenē vairāki “apaļi” svētki — viņam oktobrī apritēja “tikai” 70, bet “starp viņu un sievu” arī nozīmīga jubileja — šoruden jau 40 gadu, kopš apprecējušies. Nākamā gada sākumā apaļa jubileja gaidāma vecākajai meitai Dacei. “Nesvinējām ne vīra dzimšanas dienu, ne kāzu jubileju, jo septembrī un oktobrī ir daudz lauku darbu, nav laika. Tagad saliksim visus trīs svētkus kopā, bet bez lielām svinībām — atbrauks tikai otra meita ar ģimeni,” teic Valija kundze.
Celmiņu ģimenē izaudzinātas divas meitas — Dace un Ilze, ir četri mazbērni — Edmunds, Egita, Jānis un pusotru gadu vecā Keitija. Tā kā meita Ilze ar Keitiju dzīvo pie vecākiem, dienas norise lielā mērā pakārtota mazmeitiņai. Vasarā abas ar omi vairāk dzīvo pa āru, bet tagad Keitija “palīdz” omei saimniecības darbos istabā, abas kopā lasa grāmatas un žurnālus: “Visam gadam bija pasūtīti žurnāli “Ievas Stāsti”, “Ievas Dārzs” un “Ievas Veselība”, bet vasarā lasīšanai nebija laika. Tagad ir sakrājusies liela kaudze. Garajos rudens un ziemas vakaros lasāmā pietiks.”
Lielākais palīgs — mazdēls
“Sīļu Zalakos” kūtī vienmēr bijuši lopi un lauki apstrādāti pašu spēkiem. Saimniecībā darāmā pietiek arī tagad — jāgādā par sešām govīm. Šovasar saimniecībā lielākais palīgs bija mazdēls Jānis — viņš nopļāva un savāca sienu, kaimiņš ar savu tehniku satina ruļļos, un paši saveduši šķūnī. “Rakstīju projektu, par Eiropas naudu nopirkām pļaujmašīnu un grābekli. Mazdēls rudenī noraka arī kartupeļus. Jūtu atšķirību, kā ir, kad pašiem sava tehnika. Iepriekšējos gados es biju tā noskrējusies, īpaši vasarās, abi ar vīru uz lauka strādājām no rīta līdz vēlam vakaram, kad vairs negribējās neko — ne ēdienu gatavot, ne grāmatas lasīt, ne kaut kur aizbraukt. Tā tas bija daudzus gadus,” atzīst Valijas kundze.
Tāpat vien neko nedod
Jubilāre teic: laukos visus darbus nekad nevar padarīt, bet viņa jau no mazotnes esot pieradusi strādāt. Ģimenē bijuši trīs bērni, māte strādājusi fermā, un arī bērni radināti pie lauku darbiem. Viens no lielākajiem dzinuļiem visu mūžu ir bijusi apziņa, ka neviens cits viņu darbus neizdarīs, bet, galvenais, jādzīvo tā, lai nebūtu jāiet uz pagastu ar pastieptu roku. “Ikreiz, kad eju uz pagastmāju maksāt nodokļus vai kārtot kādus dokumentus, tur priekšā jau gara rinda lūdzēju. Domāju, daudzi var strādāt, tikai negrib. Lai kāds darbs, tas jādara, ja tas palīdz izdzīvot. Nezinu, kā var pārtikt no pabalstiem, necenšoties neko darīt pašu spēkiem. Ar vīru nesen pārrunājām — kas mums dzīvē kaut ko tāpat vien ir devis? Esam dzīvojuši tā, ka jāiztiek ar to, kas ir, ar to, cik paši varam nopelnīt, nevis pieprasīt: mums pienākas. Arī meitas tā audzinājām.”
