Vasarnīcu kooperatīvā “Lielziedi” strādā enerģiska un atsaucīga vadītāja Tatjana Bērziņa. Viņa cenšas darīt visu, lai dārziņu kopēji, kas ļoti bieži ir pensionāri, būtu apmierināti un viņiem būtu ērtāk nokļūt savās vasarnīcās. Tāpēc viņa ar palīgiem daudzās ielās ierīkoja soliņus, uz kuriem veci un slimi cilvēki var pasēdēt un atpūsties. Zaļajā ielā ir garš kalnā kāpiens, un es bieži redzu, kā, ejot uz autobusu pieturu, tajā jākāpj arī vienai tantiņai, kurai jau operētas abas kājas un pārvietoties nākas ar kruķiem. Es palūdzu Bērziņas kundzi kalna galā ierīkot soliņu, uz kura pēc grūtā kāpiena varētu atpūsties. Viņa tūlīt to izdarīja, un viss bija ļoti jauki.
Bet, lūk, vienam vīram, kas reizēm redzams pie 202. vasarnīcas (šķiet, tā pat nav viņa īpašums), nepatika, ja kāds apsēžas uz soliņa aiz šī privātīpašuma žoga ielas malā, tāpēc viņš soliņu izcēla no zemes un aizvāca. Kad es pret to iebildu, viņš izteica pārmetumus, ka vajadzējis ar viņu konsultēties, vai viņam patīk, ja iepretī viņa īpašumam sēž kaut kādas tantes, un varbūt viņam pat ienākšot prātā iepretī soliņam pārvietot vārtus. Tad es pajautāju par citu vietu — 20 metru tālāk, blakus elektrības stabam un sadales skapim, kur vārtus nu nekādi nevar ierīkot. Viņš piekrita, ka tur viņam it kā nebūtu iebildumu, bet varbūt kādam no ielas otras puses tas nepatikšot.
Tad nu jauno soliņu pēc Bērziņas kundzes rīkojuma novietoja blakus elektrības stabam, un nepilnu nedēļu tas tur arī nostāvēja, bet tad laikam tam kungam, kas darbojas pie mājeles Zaļajā ielā 202, atkal kaut kas nepatika, un soliņš nu ir aizvākts. Iela ar tās nomalēm nav neviena privātīpašums, un nevienam nav nekādu tiesību iebilst pret ielas malā novietotiem soliņiem.
