Dzīvot laukos ne vienmēr nozīmē turēt lopus un apstrādāt hektāriem zemes. Štālu ģimene Neretas pagastā izvēlējusies citādu modeli. Par prioritāti izvirzīta bērnu skološana, un to, kas no nopelnītā paliek pāri, atvēl saimniecības uzturēšanai. Viegli nav, bet, ja iesākts, apstāties vairs nevar — atzīst saimniece Gita.
Namiņš kā
Skandināvijā
Gita Štāle ar ģimeni “Sauliešos” dzīvo trīspadsmito gadu. Velnišķīgs darbs te ielikts — viņa saka. Īpaši daudz spēka paņēmusi ēka, kurā tagad ir kūts, siena šķūnis un garāža. Vecā ēka celta aptuveni tajā laikā, kad netālā Pilkalnes muiža. No tās pāri bija palikušas drupas, kurās jau auga koki, bet gana stipras, lai uz tām būvētu jaunu saimniecības ēku. Atrokot pamatus, atrastas vecas monētas un citas senlaiku lietas, bet prieka no šāda darba bija maz. Gadu gaitā, vecajām mājas sienām drūpot, māls, lieli laukakmeņi sagāzās krūmiem aizaugušajā sētsvidū. Tagad šajā vietā ir glīti nopļauts mauriņš, kurā pastaigājas vistas.
Labākā kārtībā nebija arī dzīvojamā māja. Pēc izskata — maza būdele, viens gals tai sācis pūt. Šajos gados tā pārtapusi par namiņu, kādus ierasts redzēt Skandināvijas valstīs. Tumši sarkanas sienas, balti logu rāmji. Nekādas liekas greznības, un, tāpat kā senāk, arī tagad jaunie saimnieki ūdeni ņem no akas sētsvidū. Mājas priekšā plešas paliels ābeļdārzs, kurš stādīts pirms vairāk kā 70 gadiem, un dīķis, par kuru saimniece teic, ka neuzdrošinoties padziļināt, lai neizjauktu apakšzemes ūdeņu ceļus un nenosusinātu aku. Par to vecie mājas saimnieki esot brīdinājuši. Ziemā dīķis noderot slidošanai.
Pārdotu, ja kāds
pirktu
Pirmskrīzes laikā kūtī mitušas piecas govis un astoņi teļi. Mainījās situācija valstī, un arī “Sauliešos” drīz vien nevis govis baroja saimniekus, bet algotā darbā sapelnītā nauda bija jātērē lopu uzturēšanai. Tādēļ drīz vien ganāmpulks samazināts līdz minimumam — vienai raibaļai. Ir arī septiņas vistas. Pirms pāris gadiem viņu bijis divas reizes vairāk, bet vienā naktī lapsa nokodusi gandrīz visas. Palikušas divas. Jaunas klāt nepirka, pamazām izperināja.
Ik pa laikam dzimst kāds teļš, kurš dod nedaudz lielāku ieņēmumu, bet kopumā iztikšana vairs nav tik spoža kā sākumā, kad abiem saimniekiem bija darbs. Vīram mežā, Gita ik pārnedēļu devās strādāt uz Rīgu. Govis tajā laikā gan nācās likvidēt.
“Nepiekrītu apgalvojumam, ka, dzīvojot laukos, vienmēr būsi paēdis. Tagad par visu jāmaksā, īpaši tad, ja nav savas tehnikas. Padomju laikos par pusstopu strādāja. Lai nokultivētu hektāru zemes, vajag 80 līdz 100 latu,” tāpēc par lauku pāri ceļam Gita jokojot teic: pārdotu kādam dāņu zemniekam. Ja viņam pietiktu desmit hektāru, lai ņem. Apkārtējiem saimniekiem zeme nav vajadzīga, pietiekot savas.
Govs nav aparāts ar podziņu
Gados jaunā saimniece atzīst, ka, domājot par dzīvi laukos nākotnē, viņu pārņem liels pesimisms. Iebilstot saku, ka tikko pa ceļam biju saimniecībā, kurā pirms gada uz dzīvi laukos no Rīgas pārnākušajiem saimniekiem ir liels optimisms, vēlme sākt visu no jauna. Viņi salīdzinoši neilgā laikā daudz paveikuši. Gita atbild: “Pilsētnieki, vēl nav “aplauzušies”. Dzīvi laukos esmu izbaudījusi kopš bērnības. Agrāk vecāki strādāja Lielvārdē, kolhozā “Lāčplēsis”, vēlāk, pārceļoties uz šo pusi, — netālu no Suvainišķiem.” Vēlējusies pati savu saimniecību, un kopā ar vīru izlēmuši iegādāties “Sauliešus”. Tagad Gita to daļēji nožēlojot. Vēl jauniem esot, visa pasaule būtu zem kājām, brauktu, dzīvotu, kur vēlas, bet nu esi “piesiets”. Māju, kurā tik daudz darba ieguldīts, atstāt žēl. Ne katram iekšā ir uzņēmēja gars, galvenais mērķis ir izskolot bērnus.
Tāpēc šogad saimniecībā ikdienas solis jāveic kopā ar jaunāko meitu Antu. Vīrs, lai samaksātu par vecākās meitas Līvas ģeoloģijas studijām un uzturētu saimniecību, devies peļņā uz ārzemēm. Kamēr izskolos bērnus, svarīgākais ir nauda. Arī saimniecībā vienīgo govi uztur par vīra nopelnīto. “Govs nav aparāts, kuram piespiež podziņu, lai dod pienu un krējumu,” saka Gita. Arī vecākā meita pēc augstskolas, līdzko būs iespējams, meklēšot darbu ārpus Latvijas.
Labi, ka veikals tālu
Kaut kas šai vietai tomēr piesaista? “Savā būtībā esmu lauku cilvēks, patīk klusums, miers, saplūšana ar dabu. Pavasarī un vasarā apkārt dzied putni, bet no tā vien dzīvot nevar. Tāpēc pagrabs rudenī ir pilns līdz malām, bet ko tas maksājis, visu darot ar rokām?” teic saimniece.
Sava meža saimniekiem nav, tāpēc malka jāpērk. Šai ziemai tā sagādāta gada sākumā, bet dzirdēts, ka tās cena paaugstinājusies un viena krava maksājot ap simts latu. “Sauliešos” tādas nepieciešamas trīs.
Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem platību maksājumi ir trīs reizes mazāki. Tādēļ, ka lopi likvidēti, agrāko sešsimt latu vietā saņemot vien ap divsimt. Naudu, ja tāda ir, varot ietaupīt tādēļ, ka veikali ir tālu no “Sauliešiem”. Arī sabiedriskais transports gar māju brauc vai nu agri rītā uz Aizkraukli, vai vēlu vakarā uz Neretu. Kājām pārāk tāls ceļš ejams, bet mašīnu stūrēt nevar, jo nav apliecības.
Tāpēc galvenā produktu piegādātāja ir meita, kurai, uz skolu braucot, līdzi dod sarakstu ar veikalā pērkamām lietām. No piena pagatavojamos produktus — sieru, biezpienu, krējumu — gan ēdot savus. Savukārt mācoties, kā vieglāk izdzīvot, no kaimiņienes, kura ir zaļā dzīvesveida piekritēja, pārņemta viena otra recepte, piemēram, mājā cepta baltmaize. Gita atzīst, ka pievērsties tam gan vairāk piespiežot līdzekļu trūkums, ne pārliecība.
Laiku starp miegu un darbu aizpildot ar grāmatām — no bibliotēkas ņemtām, bet tādām, kurās biežāk jāielūkojas, filozofiska satura, jābūt plauktā mājās. Romāniem gan tur vietas neesot. Rudenī uz pašdarbnieku koncertiem un izrādēm Neretā labprāt brauktu, ja ar kaimiņiem izdotos sarunāt transportu.
