Pēc ilgām diskusijām aizvadītajā nedēļā Latvijā izveidota jaunā valdība. Neesmu vēl pilnībā iedziļinājies tās sastāvā, bet vairāk uzmanību piesaistīja izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa izteikumi, ka augstākā izglītība jābalsta galvenokārt uz kreditēšanas sistēmu.
Tajā pašā laikā dzirdam, ka Igaunijā augstākā izglītība būs bez maksas, ja cilvēks studēs sekmīgi un valsts valodā. Var jau būt, ka tas ir vienīgais saprātīgais risinājums, jo mēs jau nezinām visu šīs nozares “ķēdīti”, un situācija Latvijā tāda ir tāpēc, ka naudas patiesi nav.
Ir nācies parunāt ar igauņiem, viņi arī palamā valdību, tomēr lielākoties ir lepni par savu valsti. Tāds pašlepnums, manuprāt, nav slikts. Var tikai apskaust kaimiņus, ka viņi nenoniecina savus sasniegumus vai vērtības un prot labāk pasniegt katru sīkumu. Mēs savukārt pasaulei vispirms uzsveram, ka mums viss ir slikts.
Man nepatīk, ka paši deputātus ievēlam un pēc tam lamājam. Cilvēks var būt absolūti godīgs, bet tik un tā nav iespējams sadalīt valsts līdzekļus visiem vienādi — kāds tik un tā būs neapmierināts. Domāju, šāda situācija veidojās tāpēc, ka par strauju gribējām virzīties uz priekšu un arī pieredzes nebija.
Partijas jau pieteikušās finansējumam no valsts budžeta. Domāju, ka šāds risinājums pieņemts, lai samazinātu naudas ietekmi uz politiķiem. Valstij šāda finansēšanas sistēma kaut ko maksās, bet iecere nav slikta, jo neviena partija nevar būt pilnīgi objektīva, ja tai ir kāds ziedotājs. Galvenais — vai to varēs pilnībā kontrolēt.
1991. gadā mums viss lielākoties bija skaidrs — kas ir labi un kas slikti, tagad viss ir sarežģītāk. Vairums cilvēku politikā biežāk vadās pēc tā, ko publiski atklāj kāds medijs. Arī vēlēšanās, manuprāt, liela loma ir tieši sabiedriskajām attiecībām. Kuram tās izvērst padodas labāk, tas var vairāk cerēt uz veiksmi un popularitāti. Domāju, ka no vienām vēlēšanām līdz nākamajām tomēr ir pārāk mazs laika posms, lai deputāti par saviem lēmumiem uzņemtos atbildību ilgtermiņā. Iespējams, produktīvāk ir tajās valstīs, kur partiju ir mazāk, bet tās ir ar senāku vēsturi.
Ikdienā mans darbs saistīts ar informācijas tehnoloģijām, jo akciju sabiedrībā “Virši — A” esmu projektu vadītājs. Tā kā diena man lielākoties paiet pie datora, ir stimuls vairāk fiziski kustēties. Sports ir mans smadzeņu “spa”. Koknesē mums ir domubiedru grupa, kura ar nosaukumu “Savējais” startēja “SEB” kalnu divriteņu maratonā. Tās lielākie balstītāji noteikti ir Dzintars Višķers un Gatis Noreiks. Turklāt Gatis ir tas, kurš “ievelk” šajās sportiskajās aktivitātēs pārējos, arī mani. Ikdienā viņš lielākoties strādā ar dzelžiem, bet vakaros un brīvdienās pievēršas pavisam kam citam — sporto pats un aicina to darīt citus. Ja atbildu, ka man nav slēpju, viņš tās iedod. Kad jau esi pamēģinājis šo nodarbi, agri vai vēlu saproti, ka jāpērk slēpes vai cits sporta inventārs pašam un jāturpina iesāktais.
Pēdējā laikā mani visvairāk aizrauj riteņbraukšana. Šajā sportaveidā galvenais nav sasniegumi vai iegūtās vietas, jo manī nav tik liela sportiskā azarta un talanta. Sportā es vairāk cīnos ar sevi, jo cilvēks ikdienā dzīvo diezgan lielā komfortā. Kad vairāk pakusties, sāc domāt par citām vērtībām. Turklāt mocību pakāpei ir jāpieaug. Sākumā domāju, ka nobraukt ar velosipēdu 20 kilometru man ir daudz, bet jau otro reizi piedalījos Igaunijas kalnu riteņbraukšanas sacensībās “Haanja 100”, kur jānobrauc simts kilometru gara distance. Tur gan kilometriem nav nekādas nozīmes, jo jābrauc nevis pa ceļu, bet pa takām un pļavām. Man tas pasākums beidzās deviņās stundās. Tajā laikā pagūsti pārdomāt gandrīz visu dzīvi, sākot ar: “Ko es te daru?” un beidzot ar to, ka noteikti jāatceras, lai nākamgad uz šejieni nekādā gadījumā nebrauktu! Toties jau nākamajā dienā “lidinies” metru virs zemes, un galva ir tīra no liekām domām. Pašam prieks, ka izturēju līdz galam, un visi solījumi aizmirstas. Pēc sacensībām tur dod nevis diplomu, bet gan izziņu — “Trakais”…
Vairāki mūsu komandas pārstāvji startēja populārajā “SEB” kalnu divriteņu maratonā. Pateicoties jauniešiem, kopvērtējumā no 112 komandām šogad izcīnījām 16. vietu. Pats gan šovasar izvēlējos startēt sacensībās ar garākām un savdabīgām distancēm, bet mazāk dalībniekiem. Kad sāku pievērsties riteņbraukšanai, arī man šķita, ka vajadzētu pakāpties uz augstāku vietu, bet tagad startēju sevis, veselības un kompānijas pēc.
Riteņbraukšana Latvijā kļūst aizvien populārāka, lai gan Aizkraukles reģionā cilvēki ar to nodarbojas salīdzinoši maz. Vairāk šī sportaveida piekritēju ir Cēsu un Valmieras pusē. Lēti tas nav, bet domāju, ka tas nav saistīts ar inventāra iegādi. Lai sāktu nodarboties, vajag pavisam vienkāršu velosipēdu. Esmu redzējis sacensībās onkulīti, kurš velosipēdu, iespējams, nopircis lielveikalā. Ar to pašu viņš ikdienā brauc uz veikalu pēc piena un arī sacensībās. Turklāt dara to ne sliktāk kā pārējie. Arī skriešanai vajag tikai apavus, bet tāpēc vien jau skrējēju nekļūst vairāk. Diemžēl pie mums nav daudz cilvēku, kuri aktīvi darbotos ielās vai stadionos.
Tā kā strādāju degvielas tirdzniecības uzņēmumā, arī es esmu saistīts ar degvielas cenām, kas ietekmē mūsu visu ikdienu. Cilvēkus neapmierina to kāpums, bet, zinot, kā tās veidojas un kas tās ietekmē, saproti, ka cena ir objektīva. Ir tik daudz prasību, kas degvielas tirgotājiem jāievēro, un arī tas ietekmē cenu. Jāņem vērā arī klientu prasības un konkurence. Kā patērētājs varu teikt, ka degvielas cenai tomēr ir jāpaaugstinās, lai mēs šo pasauli spētu saglabāt, pretējā gadījumā cilvēks pārāk vieglprātīgi izturētos pret dabas resursiem. Sevi mierinu ar domu — ja degviela kļūs ļoti dārga, man vismaz būs velosipēds, un arī līdz Rīgai varēšu aizbraukt…
Pagājušās nedēļas nogalē kā ik gadu notika pāreja uz ziemas laiku. Tā kā mans organisms dzīvo pēc gaismas ritma, mani šī pārmaiņa daudz neietekmē. Vairāk tas uztrauc no tehniskā viedokļa, jo darbā bija jāpārprogrammē visas kases sistēmas. Turklāt tas jāpaveic precīzi laikā. Tomēr drīz vien viss turpinājās ierastajā ritmā.
Bija arī jāgatavojas eksāmeniem Vidzemes augstskolā Valmierā, kur turpinu studijas informācijas tehnoloģijās. Noteikti varu ieteikt šo augstskolu arī citiem, jo studiju forma ir ērta un mācību iestādē valda patīkama atmosfēra. Tā ir neliela, bet mājīga, ar ģimenisku izjūtu. Domāju, ka Valmierai augstskola ir liels ieguvums, jo šāda līmeņa mācību iestāde ceļ vispārējo līmeni ikvienā reģionā.
