Oktobra otrajā pusē satiksmi uz ceļiem vajadzēja uzraudzīt fotoradariem — 30 pārvietojamajiem, 110 stacionārajiem un 20 butaforijām. Ir jau novembra sākums, bet Valsts policijas (VP) Prevencijas pārvaldes priekšnieks Edmunds Zivtiņš aizbildinās: “Nekvalitatīvu produktu VP nepieņems,” nepaskaidrojot sīkāk, kādēļ projekts joprojām netiek realizēts.
Galvenais mērķis, kādēļ fotoradari nepieciešami — uzlabot satiksmes drošību un samazināt avārijās bojāgājušo skaitu. Esot aprēķināts, ka Latvijā viena cilvēka dzīvība valstij izmaksā 300 tūkstošu latu. Deviņu gadu laikā, no 2001. līdz 2009. gadam, sadarbojoties Satiksmes ministrijai, Ceļu satiksmes drošības direkcijai, Iekšlietu ministrijai, Valsts policijai un citām iestādēm, satiksmes nelaimes gadījumos bojāgājušo skaits būtiski samazinājies — no 558 nāves gadījumiem līdz 254.
Nav vienprātības, vai fotoradari vispār nepieciešami. Vieni teic, ka tie derēs tikai valsts budžeta “lāpīšanai”, citi atzīst, ka tie disciplinētu autovadītājus. Kādēļ arī pats, būdams pie mašīnas stūres, reizēm pārsniedzu ātrumu? Visbiežāk tādēļ, ka sliktā ceļa seguma dēļ jāpatērē daudz laika un nervu, piemēram, ik nedēļas nogali braucot no Aizkraukles uz Bausku. Gar Taurkalnes mežu ātrāk par 70 kilometriem stundā nevar pabraukt, bet, nokļūstot pie Vecsaules, gribas piespiest gāzes pedāli. Arī braucot pa Rīgas—Daugavpils šoseju, kur segums nav tik slikts, lēni braucošo smago automašīnu dēļ nācies nokavēt teātra izrāžu sākumu, jo tās apdzīt nav iespējams pretējās transporta plūsmas dēļ. Redzēti arī ļoti pārgalvīgi šoferīši, kuri nesas pa pretējo braukšanas joslu un savā atgriežas tikai pēdējā brīdī. Dažreiz arī neatgriežas. Risinājums? Jauna automaģistrāle ar vairākām joslām un, protams, savstarpēja autovadītāju cieņa. Vai nebrīdinot, ka ceļmalā novietots fotoradars, mūs, braucējus, varēs padarīt rāmākus? Ar lielām sodanaudām kādu brīdi varbūt.
Ministru kabineta pieņemtie noteikumi paredz, ka, piemēram, nākamgad a. s. “Victronic Baltica”, firma, kas apkalpos jaunos fotoradarus, no iekasētās sodanaudas saņems 35% jeb 4 miljonus latu. Līdzīgas summas tā saņems vairākus gadus. Deviņos gados mirstība uz valsts ceļiem samazinājusies par pusi, un ar radaru ierīkošanu tā turpinās sarukt, autovadītāji kļūs uzmanīgāki. Kur tad rast šos miljonus? Tādēļ arī slepenībā tiek glabātas iespējamās radaru ierīkošanas vietas, un to izvietošanas gadījumā tikai nelielai daļai pirms ātrumu fiksējošās ierīces būs brīdinoša ceļa zīme. Valstij taču ieguldījumi jāatpelna, un firmai arī jāļauj nopelnīt. Tam noderēsim mēs, “slaucamās govis”.
