Nākamnedēļ 60. dzīves jubileju svinēs Zane Bogdanova no Aizkraukles pagasta. Viņa visu dzīvi smagi strādājusi un kopā ar vīru Jāni izaudzinājusi četrus bērnus.
Uz skolu slēpo
“Esmu no Madonas puses, Gaiziņkalna apkārtnes. Atceros, pie mums vienmēr bija sniegiem bagātas ziemas, un mēs ar brāli un citiem bērniem septiņus kilometrus uz skolu ziemā slēpojām,” stāsta jubilāre. “Sapulcējāmies kādi 10 —15, mugursoma plecos, un aiziet! Rudeņos un pavasaros braucām ar velosipēdu, bet, ja bija slikts ceļš, gājām kājām. Ja pa ceļu kāds brauca zirga pajūgā, vienmēr mūs, skolēnus, izvizināja, garām nepabrauca. Toreiz automašīnas brauca reti, un nevienam prātā neienāca, ka bērniem kāds varētu nodarīt ko ļaunu, cilvēki bija labestīgi, sirsnīgi un atsaucīgi.” Kad Zane pabeidza 6. klasi, skolu slēdza, jo bija maz skolēnu, tādēļ viņa sāka mācīties Bērzaunes skolā, kas bija tuvāk mājām — tikai piecu kilometru attālumā. “Iepriekš tur nemācījos karaspēka daļas bāzes dēļ — pa ceļam uz skolu no mūsu mājām bija aizliegtā zona, žogs. Tomēr bāzi slēdza, bet betona plāksnēm noklātais ceļš palika. Pa to varēja slēpot tikai tad, kad uzsniga bieza sniega kārta.”
Uzdod momentkontroldarbus
Zanes Bogdanovas vectēvs Jānis ir dzimis 1872. gadā un nodzīvoja 90 gadu— tas šķiet ļoti sen ne tikai tagad, bet arī toreiz, viņas bērnībā. “Vectēvs bija liels pasaku lasītājs, un no viņa esmu mantojusi grāmatu mīlestību,” stāsta jubilāre.
Vectēva brālis Augusts jaunībā, vēl pirms Pirmā pasaules kara, bija muižas dārznieks, kuru Zane redzējusi tikai pāris reižu, bet par viņu daudz uzzinājusi no sava vectēva stāstītā, apskatījusi viņa stādīto augļudārzu, puķes — viņš meitenei bija autoritāte. Arī pašai radās interese par dārzkopību, tādēļ iestājusies tehnikumā Bulduros.
“Dārzkopībā un augkopībā, svarīgākajos mācību priekšmetos, mums bija ļoti stingri skolotāji, bieži vajadzēja rakstīt momentkontroldarbus — bez iepriekšēja brīdinājuma, un nekādas špikošanas, tāpat pēkšņi uzdoto atprasīja stāstīt mutiski, kas bija vēl grūtāk un satraucošāk. Toties visu vajadzīgo mums iemācīja pamatīgi. Praksēs bijām lielās saimniecībās, tajā skaitā dārzeņkopības saimniecībā “Rīga”, kas jau toreiz bija ļoti moderna.”
Met kūleni ar motociklu
Bulduru tehnikumā Zane apguva lauka un zemplēves dārzeņu agronomes specialitāti un vairākus gadus nostrādāja Gaiziņa sovhozā, audzēja gurķus, kāpostus, burkānus. Iestājās arī Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas neklātienes nodaļā, taču kādu dienu, braucot uz darbu ar motociklu, priekšā izskrēja suns. Viņa meta kūleni un guva smagas traumas — mūžs gandrīz beidzās 25 gadu vecumā. Ārsti ģimenei pat nesolīja, ka viņa izdzīvos. Tomēr notika brīnums, un Zane izdzīvoja, tomēr strādāt nevarēja divus gadus. Pēc tam atsāka darbu Kalsnavas sovhozā kā ganību un dārzkopības agronome un turpināja izglītību Jelgavā.
Pavasaris mēnesi agrāk
Jelgavā Zane iepazinās ar Viju Posniju, kura toreiz strādāja Aizkraukles kolhozā un audzēja puķes, vēlāk arī ar agronomu Jāni Galviņu. Viņi pierunājuši pārcelties uz Aizkraukles pagastu, jo toreiz tur vajadzēja dārzkopības agronomi. “Piekritu, jo solīja daudz lielāku algu un citus labumus, turklāt mēnesi agrāk varēja sagaidīt pavasari un dārzkopības sezonas sākumu — dzimtajā pusē pavasaris vienmēr sākās vēlāk,” stāsta jubilāre .“Toreiz pārcēlos ar visu ģimeni — vīru un trijiem maziem bērniem.”
Izloba 150 kilogramu pupu
Lai gan agronomes amatā Zane varēja sēdēt kabinetā, siltumā, tomēr viņa kopā ar citām strādniecēm rudeņos devās uz lauka novākt ražu. Kravas mašīnā sievietes meta smagās kāpostgalvas, tūkstošiem tonnu. Toreiz nebija darba apģērba, kas pasargātu no lietus, tīruma malā nebija arī ne telts, ne būdiņas, kur sasildīties, bet laukā mīnus grādi. Apģērbs izmirka, zābakos sakrājās ūdens. Un tā katru gadu viņa strādāja, lietū, aukstumā un smagajā darbā sabeidza veselību.
“Dabūju reimatismu un kaulu deformāciju, gāju ar diviem kruķiem. Pirms diviem gadiem par valsts naudu man izoperēja ceļgalus, un tagad atkal varu staigāt, varu aiziet arī līdz Daugavmalai, kur dzeltenās madaras zied kā zelts. Nekādus lielus darbus vairs nevaru veikt — vien kaut ko palīdzēt dēlam Jānim, kurš arī Bulduros izmācījās par dārzkopības agronomu, lai varētu turpināt manu iesākto darbu un te, mūsu ielejā, dārzeņkopība neiznīktu. Viņam palīdz arī vīrs Jānis, kurš kādreiz strādāja par traktoristu. Viņam ir liela pieredze darbā ar tehniku. Kad izjuka kolhozs, par privatizācijas sertifikātiem nopirkām zemi. Dēls audzē dārzeņus, zemenes. Pavasaros palīdzu sasēt kastēs, izpiķēt stādus, bet, kad ir nogatavojušās cūkpupas, tās uz lauka izlobu — divās nedēļās ap 150 kilogramu. Ģimenei salasu arī ogas. Man tā ir laba nodarbe — ārsts teica, ka pirksti visu laiku jākustina, lai nekļūtu vēl sliktāk. Ziemā adu.”
Lielais “kāpēc”
Meita Daiga jau 11 gadu dzīvo Dānijā, viņa turp devās strādāt par auklīti un pēc diviem gadiem iestājās augstskolā, izmantojot iespēju auklīšu programmā mācīties bez maksas. Vēlāk kļuva par sociālo pedagoģi un tagad strādā bērnudārzā. Tur arī apprecējās un palika dzīvot, bet uz Aizkraukli brauc ciemos. Dēls Aldis apguva elektroniku un strādā uzņēmumā “Hanzas elektronika” Ogrē, bet vecākais dēls Artūrs dienēja Ādažos, bija kaprālis, līdz pirms trijiem gadiem notika nelaime — viņu atrada mirušu. “Tas manā dzīvē ir visbriesmīgākais, traģiskākais notikums,” teic Zane Bogdanova, un acīs sariešas asaras. “Kāpēc no dzīves jāaiziet veselam, spēcīgam cilvēkam?”.
Vismīļākā bērnības dāvana
Visneaizmirstamākā jubileja bijusi sešu gadu vecumā — toreiz Zane pa dienu ganījusi govis, bijis silts rudens, bet vakarā viņa govis dzinusi mājās. Ienākot istabā, pārsteidzis uzklātais galds ar pašceptu kūku, smaržojis viņas mīļais kakao. Vecāki uzdāvinājuši ļoti skaistu kafijas servīzi ar zilām un zeltītām puķītēm — viņa bijusi sajūsmā. “Droši vien kādreiz par tādu biju jūsmojusi, un vecāki atcerējās,” domā jubilāre. Servīze daudz lietota un sen jau saplīsusi, bet atmiņas joprojām ir spilgtas.
Kā jubilejas ģimenē svin tagad? “Atbrauc bērni, mazbērni, mums ir gan svētku pusdienas, gan vakariņas, saņemu skaistus ziedus un mīļus apsveikuma vārdus — daudz daudz mīļuma,” saka Zane Bogdanova.
