5. oktobra rītā sākās mūsu lielā diena — iesvētību diena. 10. klases skolēniem bija jāierodas Niricas (Neretas) muižā tieši plkst. 8 kā dzimtcilvēkiem, jo mums nācās iejusties muižkungu laikos. Līdzi bija jābūt pavārnīcai, telēķim un galošām.
Ietērpj kartupeļu maisos
Niricas muižā bija sabraukuši muižkungi un muižkundzes. Mēs bijām nonākuši dzimtcilvēku tirgū. Te mūs visus nopētīja, un muižu īpašnieki izvēlējās viņiem piemēroto dzimtcilvēku. Mani izvēlējās Apinīšu Agris no Ziedu muižas 5. Viņš bija vienīgais latviešu muižnieks. Es būšot viņa personīgais riekstu lasītājs. Tā kā viņš bija bagāts muižnieks, man tika iedotas glaunākas drānas — ar apdruku. Visus dzimtcilvēkus ieģērba atbilstošās drēbēs, kas bija darinātas no kartupeļu maisiem. Katram vēl tika piešķirta arī nozīme ar vārdu un iedalīto amatu, piemēram, darvas dedzinātājs, biškopis.
Būs jātup uz pupām
Pēc tam mūs pavadīja uz klasi, kurā notika mācību stunda. Mums piekodināja nepamest Niricas muižu, citādi mēs tiktu sodīti. Viens no sodiem bija tupēšana uz pupu maisiem.
Starpbrīžos mums bija jāveic dažādi uzdevumi: jāstaigā pa klasēm un jāslauka grīda vai jānomazgā tāfele. Vienā no starpbrīžiem mūs aizveda uz lielo zāli un lika soļot. Tiem, kuriem neizdevās vai arī kuri neatšķīra kreiso no labās kājas, nācās sēdēt uz pupām. Kādā starpbrīdī mūs baroja ar biezputru. Tikām brīdināti, ka neapēsto izmantos dzimtcilvēku pārbaudē.
Pēc stundām, pirms pulksten 15, mūs iespundēja klasē kopā ar audzinātāju (vagaru) un lika gaidīt, kad pēc mums atnāks. Ieradās Niricas muižas lielmāte ar diviem muižniekiem un veda mūs ārā, kur notika vislielākie pārbaudījumi.
Vispirms bija spēka pārbaude. Kalnā nācās vilkt kamanas, kurās sēdēja mūsu vagars un vēl trīs cilvēki. Divi no viņiem bija muižnieki. Mēs uzvilkām kamanas kalnā. Tad mūs savažoja, jo divus no biedriem (viņi atpirkās) mēs neiesaistījām pirmajā pārbaudē. Bija jāmācās darbus veikt vienoti. Otrais pārbaudījums bija zupas pārliešana no viena spaiņa otrā ar mazāku spainīti, kas bija caurs. Visiem bija jāstāv ķēdītē un jāpadod spainītis no rokas rokā.
Baro ar “sliekām” un “puvušiem” āboliem
Nākamajā pārbaudījumā mums vajadzēja ar pavārnīcām salasīt muižnieces izbirušās pupas. Mums bija arī jālasa uz takas izbārstītie iepuvušie āboli un sliekas. Tad mums aizsēja acis, jo bija klāt ēšanas laiks. Mūs it kā baroja ar sliekām un iepuvušajiem āboliem, kurus bijām salasījuši. Patiesībā slieku vietā bija sviesta pupas, bet iepuvušo ābolu vietā — cepeškrāsnī cepti āboli.
Ar karotēm jāizrok
11 atslēgu
Tad mūs sūtīja uz dubļaino apvidu. Tur ar koka karotēm nācās rakt un atrast 11 atslēgu. Turpat blakus bija jārok vēlreiz, lai atrastu īsto atslēgu, ar kuru varēja atbrīvot Sintiju — sēņu lasītāju. Kad viņa tika brīvībā, Sintijai nācās līst betona caurulē pēc atslēgas, ar kuru var atbrīvot Egīlu — zemkopi. Abiem vajadzēja atvažot pārējos dzimtcilvēkus, ar knaiblēm pārkniebjot drātis. Tikai viena problēma! Knaibles karājās koka zarā. Lai pie tām tiktu, Egīlam bija jāpaceļ Sintija un Sintijai tās jānoņem.
Kad dzimtcilvēku brīvlaišana bija notikusi, pirms goda maltītes mums nācās nomazgāt rokas un seju klīsterī. Jutāmies glumi kā vardes! Šoreiz muižnieki mums deva labumus, kādus ēd paši — maizītes un uzkodas.
Bijām godam izturējuši lielos pārbaudījumus. Mēs, desmitie, zvērējām muižniekiem, divpadsmitajiem, un zvērestu parakstījām. Tā mēs tikām uzņemti vidusskolēnu pulkā.
