Kaut arī savu darba laiku vairāk nosaku pati, nedēļa bija darbīga un noti-
kumiem bagā-
ta.
Nedēļas sākumā atgriezos no Ungārijas, kur piedalījos projekta “Eiropas iedzīvotāju kopiena labklājībai” noslēguma konferencē. Budapeštā konferences laikā kopienu organizāciju pārstāvjiem no dažādām valstīm bija iespēja dalīties pieredzē un zināšanās par līdzdalību sabiedriskās politikas procesos, izmantojot demokrātiskas metodes un veicinot vietējo attīstību. Projektā bija iesaistītas piecas Eiropas valstis. No katras konferencē piedalījās divdesmit cilvēku. Es biju viena no Latvijas pārstāvēm. Darba grupā bija iespēja strādāt kopā ar citu valstu pārstāvjiem par dažādām tēmām. Piemēram, labklājība, bet to izprotot ne tikai kā ekonomisko rādītāju, bet arī kā drošību, apkārtējo vidi un citus faktorus, kas nodrošina cilvēkam labsajūtu.
Tā bija arī iespēja redzēt Budapeštu, kur agrāk nebiju bijusi. Pārsteidza pilsētas skaistums. Liela daļa cilvēku uzskata, ka bijušās sociālisma valstis ir nesakoptas un tajās nav, ko redzēt. Pārliecinājos, ka tā nav. Ungārija ir interesanta valsts ar bagātu kultūru.
Pēc atgriešanās bija vairākas tikšanās, kas varētu ietekmēt arī manu turpmāko darbu. Pagājušajā nedēļā iesniedzu Nodarbinātības valsts aģentūras Bauskas nodaļā biedrības izstrādāto projektu par jauniešu nodarbinātību un brīvprātīgo darbu. Diemžēl Kurmenē un arī citur laukos ir palicis maz aktīvu jauniešu. Lielākā daļa no viņiem studē Rīgā un uz laukiem atbrauc tikai brīvdienās. Tomēr, neraugoties uz to, arī te nepieciešams cilvēks, kurš strādātu ar bērniem un jauniešiem, to arī vēlamies panākt.
Aizvadītajā nedēļā atvedām tekstilmozaīkas darbus, lai sarīkotu Kurmenē izstādi. Tā būs apskatāma no 19. oktobra Kurmenes mākslas telpā.
Tagad Latvijas masu medijos galvenā tēma ir jaunās valdības veidošana un ap to saceltā ažiotāža. Es cenšos šajos procesos īpaši neiedziļināties. Uzskatu, ka to, ko es varēju izdarīt, esmu izdarījusi — piedalījos 11. Saeimas vēlēšanās, nobalsoju par cilvēkiem, kuri, manuprāt, varētu vadīt valsti. Tagad viss ir politiķu rokās, un mēs varam tikai no malas noskatīties uz Saeimas “teātri”.
Esmu apmēram sapratusi, kā šīs politiskās shēmas tiek veidotas, un nav svarīgi, kas vada valsti — Jānis Bērziņš vai Alfrēds Kalniņš. Cilvēki, iekļūstot izveidotajā politiskajā mehānismā, sāk uzvesties diezgan līdzīgi. Tagad notiekošais kārtējo reizi pierāda, ka tie, kas tikuši pie varas, atkal mēģina izrādīt savu ietekmi un apmierināt politiskās ambīcijas. Domāju, ka tās nav lietas, ar ko tagad “jāpiesārņo” savas smadzenes. Tad, kad politiķi pieņems konkrētus lēmumus, tad arī skatīsimies, kas notiks.
Tas, ka valsts pārvaldē var kaut ko mainīt, ir nenoliedzami, bet, ņemot vērā to, ka lielākā daļa ievēlēto deputātu ir no “vecās gvardes”, viņi jau zina, kā šis mehānisms ir jākustina. Lai to mainītu, ir jābūt vismaz tikpat lielam pretsparam no otras puses.
Pagājušajā nedēļā 10. Saeima atbalstīja lēmumu, ka tiem deputātiem, kuri neiekļuva 11. Saeimā, izmaksās kompensācijas triju mēnešalgu apmērā. Neesmu ļoti zinoša darba likumos, bet domāju, ka parastam darbiniekam, kuru atbrīvo no darba par amata pienākuma nepildīšanu vai neatbilstību amatam, šādas kompensācijas nemaksā. Tomēr šāds lēmums ir pieņemts, un tagad sākt “cemmēties” par to, ka tas tā notiek, nozīmē tikai sevi uzlādēt ar negatīvām emocijām. Tas vienkārši ir kārtējais farss, kas parāda valsts vadītāju attieksmi pret iedzīvotājiem.
Domāju, ka labāk ir dzīvot, kā vienā no saviem darbiem saka Kurts Vonnegūts: “Dievs, dod man vēsu prātu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, spēku ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra.” Tad mums pašiem būs vieglāk, jo ir daudz lietu un darbu, kurus varam darīt, un tam ir vajadzīga pozitīva domāšana. Ne jau visas lietas dzīvē ir skaistas. Arī ikdienā ir dienas, kad līst lietus, un dienas, kad spīd saule, kāda no tām var patikt, kāda — nepatikt. Ir jāpieņem, ka tā ir — uzvelkam zābakus un ejam arī tad, ja uz ielas ir dubļi.
Vienmēr ir patīkami satikt jaukus un tuvus cilvēkus. Man pagājušajā nedēļas nogalē šāda tikšanās bija. Pie manis ciemojās māsa, kura jau ilgāku laiku dzīvo Skotijā.
