Sākusies apkures sezona, rudens vēju un lietavu no mājokļiem izgaiņāto omulību atkal rada silti radiatori, laukos — silta krāsns. Jaunjelgavas novada Seces pagasta piecās daudzstāvu mājās par apkuri gādā paši iedzīvotāji. Četrās mājās darbojas apkures katls, bet vienā mājā iedzīvotāji no centrālās apkures atteikušies.
Atsakās
no pakalpojuma
Jau pagājis vairāk kā piecpadsmit gadu, kopš beidza darboties kopīgā katlumāja un Secē par apkuri jāgādā pašiem māju iemītniekiem.
“Kopīgajā katlumājā bija nepieciešams remonts — krāni tecēja, katli savu laiku nokalpojuši. Bija lieli siltuma zudumi, dzīvokļi nepietiekami iesila, cilvēki bija neapmierināti,” stāsta Arnis Mencendorfs, Seces pagasta pārvaldes vadītājs. “Tad nu iedzīvotāji sanāca kopā un nolēma, ka vairs nevēlas maksāt.” Tā apkures lietas pārņēma paši secieši. Pagasta padome katrā daudzdzīvokļu ēkas pagrabā ierīkoja apkures katlu, bet malkas sagāde un kurināšana palika iedzīvotāju ziņā. “Treknajos” gados, kad algas bija lielākas, daudzi pagasta iedzīvotāji rūpes par kurināmā sagādi un siltumu vēlējās nodot pagasta pārziņā, tomēr, sākoties krīzei, šo ieceri neīstenoja.
Skolā apkurei sāka izmantot šķidro kurināmo, bet, lai apsildītu bērnudārzu, ierīkoja malkas apkures katlu.
Silda krāsns
vai kažoks
“Apkures katlus pērn gandrīz visām mājām nomainīja, līdz ar to par pieciem santīmiem par kvadrātmetru paaugstinājām apsaimniekošanas maksu,” saka Mencendorfa kungs. “Pēc septiņiem gadiem iedzīvotāji būs samaksājuši par šiem katliem.”
Patlaban četru māju — “Saulstaru”, “Saulrietu”, “Rītausmu” un “Sprīdīšu” — iedzīvotāji spējuši vienoties un izmanto kopīgo apkures katlu, bet “Liepās” katrs dzīvokļa iemītnieks par to, kā apsildīt savu mitekli, domā pats.
““Liepu” iedzīvotāji sapulcē nobalsoja, ka iztiks katrs ar savu apkuri. Nu jau gadus divus viņi tā dzīvo,” stāsta Dzintra Lemešonoka, “Saulstaru” mājas vecākā. “Vairāki dzīvokļi šajā mājā ir privatizēti, taču iemītnieku tajos nav, savukārt tie, kuri mājā dzīvo, nevēlējās par saviem līdzekļiem apsildīt tukšos dzīvokļus. Tad nu katrs iztiek, kā var. Ierīko individuālo apkuri, izmanto elektriskos sildītājus vai ģērbj kažoku un galvā liek ziemas cepuri.”
“Nezinu, vai tā tiešām ir, bet vairāki “Liepu” iemītnieki atzīst: kopš katrs apsilda savu dzīvokli, maksa par siltumu ir kļuvusi teju divas reizes mazāka,” saka Seces pagasta pārvaldes vadītājs.
Savā mežā lētāk
Pārējās mājās izmanto kopīgo apkures katlu. “Malku katra ģimene gādā, kā nu var,” stāsta Lemešonokas kundze. “Ir jau arī tādi, kuri to nedara. Tiem, kuriem ir savs mežs, iznāk lētāk. Citam laukos pat dārza nav, kur nu vēl savs mežs. Vēl jau vajag zāģi, traktoru, degvielu. Bet ir arī tādi, kuriem ir gan mežs, gan traktors, gan parāds par malku. Malkas kvalitāte arī atšķirīga — viens atved labu malku, cits ne tik labu. Bet siltumu vēlas visi. Ja kādam ir iespēja iegādāties lētāku un kvalitatīvāku malku, nopērk vairāk un atved divām sezonām.”
Lemešonokas kundze stāsta, ka līdz šim bijis jāmaksā arī par elektrību, kas nepieciešama sūkņa darbināšanai, summa nav bijusi liela — aptuveni lats no viena dzīvokļa. Arnis Mencendorfs teic, ka turpmāk par to maksās no apsaimniekošanai paredzētās naudas. Ja iedzīvotājiem ir grūtības nopirkt malku, pagasts piedāvā slēgt līgumu — sagādā nepieciešamo malkas daudzumu, un cilvēks par to var samaksāt pa daļām pusgada laikā. Šo iespēju izmantojuši seši cilvēki.
Kurina paši
“Saulstaros” ir astoņpadsmit dzīvokļu, cilvēki vienojušies kurināt pēc grafika. Ja pieņemtu darbā kurinātājus, apkure atkal sadārdzinātos. Lemešonokas kundze stāsta, ka divistabu dzīvoklim apkures sezonā nepieciešams ap desmit kubikmetru malkas, trīsistabu miteklim — aptuveni 13. Pēc Dzintras kundzes aplēsēm, viņas trīsistabu dzīvoklim apkure izmaksā ap 48 latiem mēnesī.
“Katram vajag savu temperatūru, viens grib vēsāku, cits — siltāku. Dzīvokļos, kuros ir plastikāta paketlogi, ir vairāk sūdzību par to, ka auksti. Iespējams, tāpēc, ka nedarbojas ventilācija,” domā “Saulstaru” mājas vecākā. “Iedzīvotāji vēlas dzīvot komfortabli. Pilsētnieki ir ieinteresēti, lai pēc iespējas vēlāk sāk kurināt un pēc iespējas agrāk beidz, lai varētu ietaupīt naudu. Bet pie mums vēlas, lai sāk pēc iespējas agrāk, jo Sece ir samērā purvainā un mitrā apvidū. Sākām kurināt oktobra pirmajās dienās, patlaban kurina 12 stundu ik dienu.”
Zem klajas
debess
Malka kaut kur arī jāglabā — daļu novieto pagrabā, daļu sakrauj grēdās pie mājas. Vietējiem iedzīvotājiem malkas kaudzes pie mājas ir ierasta aina, bet garāmbraucēji ir izbrīnīti.
“Bija runa, ka varētu būvēt šķūni. Tad ieminējās par nojumēm, bet pie šādām mājām nojumes nav paredzētas. Turklāt tas arī būtu papildu darbs — malka jāsanes nojumē, tad jānes laukā. Bet tagad viss uz vietas,” stāsta Lemešonokas kundze. “Daļa malkas ir zem klajas debess — salīst, apsnieg, izmirkst, apledo.”
Pagasta pārvaldes vadītājs teic, ka iedzīvotāji varētu iegādāties pārklāju, ar ko apsegt malku, tādējādi to pasargājot no nokrišņiem.
Šāda veida apkures sistēma noteikti nebūs mūžīga. “Krīzes gadi jāpārlaiž tāpat, bet tehnoloģijas attīstās, un dzīve rit tālāk,” saka Arnis Mencendorfs. “Ceru, ka pēc gadiem astoņiem, deviņiem varēsim uzbūvēt mazu modernu katlumāju pēc iespējas tuvāk centram, lai būtu īsākas siltumtrases, pēc iespējas mazāki siltuma zudumi un atkal varētu atgriezties pie centrālās apkures.”
