Grāmata “Baltās lilijas ordeņa kavalieris” ir vēsturisks romāns krievu valodā. Tas ir jēkabpilieša Jāņa Popova jaunākais darbs. Pats autors gan sevi vairāk dēvē par pļaviņieti, jo šajā novadā ir viņa dzimtas saknes.
Jauno grāmatu no Popova kunga saņemu pavisam “svaigu”, kad vēl tik nedēļa pagājusi kopš tās izdošanas. Tagad tā jau ir ceļā arī pie citiem lasītājiem. Šo vēsturisko romānu gan neatrast grāmatnīcās, jo autors pats uzņēmies tā pārdošanu. Viņa jaunāko veikumu interesenti varēja iepazīt grāmatas atvēršanas svētkos sestdien, 15. oktobrī, Pļaviņu novada kultūras centrā.
Liktenīgas
nejaušības
Par ko ir šī grāmata? Par autora dzīvi. Jānis Popovs padomju laikā bija aktīvs numismāts. Interese par monētām un medaļām sākās pēc kāda nejauša notikuma bērnībā — 1953. gadā.
— Man bija deviņi gadi, māte tad strādāja Rīgā, pastā. Reiz viņa paņēma mani līdzi uz galvaspilsētu. Gājām gar Daugavu, kur ūdenslīdēji tīrīja upes gultni. Viens no viņiem krastā šķiroja atrasto. Vīrietis mani pasauca un teica, ka iedos dāvanu. Rokā viņš turēja salipušu zemes gabalu, ko ieliku lakatiņā. Kad tiku atpakaļ Krievciemā, atradu tajā 15 senu monētu, — stāsta Jānis Popovs.
Pētot tās, viņam radās interese par šīm senajām relikvijām. Tāpēc lielu daļu mūža viņš veltījis ne tikai, lai sameklētu interesējošo monētu vai ordeni, bet arī informāciju par tiem. Liktenis šajā ziņā viņam bijis vēlīgs un allaž norādījis īsto ceļu līdz meklētajam.
— Dzīvē bijuši dažādi neizskaidrojami notikumi. Savulaik nopietni aizrāvos ar futbolu. Dzīvodams Krievijā, spēlēju Kurskas komandā. Reiz veiksmīgi nospēlējām, un, kad pēc uzvaras svinībām gāju mājās, es pakritu. Kas patrāpījās rokā, to liku kabatā. Nākamajā rītā izrādījās, ka no zemes emu pacēlis senu sudraba ordeni. Ilgu laiku par to neko nezināju. Biju jau atgriezies Latvijā, un naktī man parādījās vīzija: kāda balss teica, ka jābrauc uz Rīgu, uz Pulvertorņa muzeju. Tur kasē strādā Ņina, viņa palīdzēs. No rīta es tikai pasmējos, bet reiz man vajadzēja doties uz Rīgu, un es aizgāju uz to muzeju. Gandrīz pakritu no pārsteiguma, kad uzzināju, ka tur patiešām strādā Ņina. Viņa man pastāstīja, kur meklēt vajadzīgo informāciju, — stāsta Jānis Popovs.
Vēsture un fantastika
Visi šie notikumi bijuši pamatā grāmatai, kurā atklātas daudzas šīs nodarbes šķautnes. Grāmatā atspoguļotas divas pasaules — tās varoņi dzīvo ne tikai mūsdienās, bet arī tālajā 924. gadā. Autors stāsta, ka pirms pāris gadiem atklājis, ka viņš pats dzīvojis otro dzīvi tajā laikā Zviedrijā.
— Grāmatā ir reāli notikumi, un abas manas dzīves atspoguļotas paralēli. Tā iznāca grāmata, kas skar daudzus cilvēkus un jomas, arī politisko dzīvi Latvijā un citās valstīs. Tāpēc paklausīju padomam un darbu nosaucu par vēsturisku romānu — fantastiku, lai neviens neko nevar pārmest. Grūti pateikt, kā to uzņems lasītāji, — saka Jānis Popovs.
Grāmatas ievadā autors ieintriģē arī ar ko citu — fragmentu no viņa nākamā romāna par dzimto Krievciemu. Darbs veidots pēc vectēva, citu radinieku stāstītā un paša atmiņām. Autors ir pārliecināts, ka apdzīvotajai vietai, ko savulaik izveidoja viņa vectēva tēvs, bijis cits nosaukums. Tāpēc vēl jāturpina izpēte. Tomēr saikne ar dzimto pusi ir spēcīga un saglabājusies joprojām. Lauku māju “Vesetsala” vārdā nodēvējis arī savu komercuzņēmumu. Ja Jēkabpilī vai ārpus tās redzat šādu uzrakstu ar Jāņa Popova vārdu, tad ziniet, ka pie stūres ir grāmatas autors.
Sveiciens no hakeriem
Jāņa Popova daiļradi lasītāji jau iepazina, kad iznāca grāmata “Taksists”. Arī tas bija izdevums krievu valodā, kurā attēloti dažādi notikumi saistībā ar autora darbu, jo vairāk kā 20 gadu viņš strādā par taksometra vadītāju. Jānis Popovs stāsta, ka “Taksists” tautā “aizgāja” ļoti strauji un lasītāji vēlas turpinājumu. Autors gan teic, ka tagad viņa mērķis ir vispirms izdot romānu par Krievciemu.
Veidojot savu literāro karjeru, Jānis Popovs apguvis arī datora prasmes, jo līdz tam ar šo tehniku nebija strādājis. Tagad viņš datorā veido dienasgrāmatu, dažādas piezīmes jauniem izdevumiem. Saistībā ar to Jāņa kungs piedzīvoja arī kādu neparastu notikumu.
— Ilgu laiku domāju, ka hakerus interesē galvenokārt bankas, un nespēju iedomāties, ka viņi ķersies pie manis — tāda necila rakstnieka. Tomēr tā notika, un pirms grāmatas izdošanas tās fragmentu kāds ievietoja internetā. Cilvēki to pamanīja un jautāja, kurš no kura norakstījis? Domāju, ko darīt — mainīt nosaukumu vai pašu grāmatu. Ieteica, lai nedaru neko, jo tā esot laba reklāma plašai auditorijai visā pasaulē. Vēlāk e—pastā saņēmu ziņu: “Sveiciens no hakeriem!”.
