Melns mētelis, labs odekolons, stalts augums, inteliģents skatiens — tāds Māris ir civilajā dzīvē. Forma haki krāsā, armijas zābaki, krāsām nosmērēta seja, plecos mugursoma ar visu desmitiem kilometru garam pārgājienam nepieciešamo — tāds Māris ir kā zemessardzes izlūkvada kareivis.
Jāsaprot no pusvārda
Militārā joma Māri interesējusi kopš bērnības. Viņa tēvs dienēja padomju armijā, vecākais brālis ir aktīvs zemessargs. Otrs brālis gan esot pret jebkādu militāru formu. Māris bērnībā bieži slimojis, un ārsti lieguši intensīvi nodarboties ar sportu, līdz nokļuvis pie pareizā daktera. Kādā konsultācijā Rīgā ārste mudinājusi uz gluži pretējo — nevis saudzēt sevi, bet vairāk fizisku aktivitāšu, un ieteikusi tieši to, ko Māris bija vēlējies — iestāties jaunsargos.
Pirms sarunas vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
— Ar ko aizrāva jaunsargu kustība?
— Viens otrs kaimiņu bērns pat no desmit gadu vecuma bija jaunsargs. Tajos laikos praktisko nodarbību mežā bija daudz vairāk kā teorijas, un tas piesaistīja. Pēc dakteres ieteikuma divreiz nebija jāsaka — jau pēc nedēļas kopā ar citiem skrēju pa mežu. Vēlāk kļuvu zemessargs, un nu pieci gadi pavadīti izlūkvadā. Šobrīd dienests ir dzīves prioritāte. Nav kādas īpašas lietas, kas aizrautu, bet gan militārais dienests kopumā. Tas vispirms no cilvēka prasa spēju darboties komandā. Panākumi atkarīgi no komandas darba, un tāpēc cilvēks līdzās jāsaprot no pusvārda. Tie, kuri dzimuši līderi, militārajā vidē kādā struktūrā nespēj iekļauties. Dienests nav tikai karošana. Arī teorijas apguve no grāmatas, stundām ilga ierindas mācība, kad dienu no dienas stāvi laukumā un griezies ap savu asi. No vienas puses, tas ir kaitinoši. Bet kā cilvēki no malas vērtē militāru vienību? Vispirms jau vizuāli. Cik tā braši un sinhroni soļo. Kuram patiks vienība, kas 18. novembrī parādē nespēs maršēt vienā solī?
Mainās, uzvelkot
formu
— Zemessardzē gūtās iemaņas noder arī civilajā dzīvē?
— Diezgan bieži. Dienēju speciālajā izlūkvadā, kurā ir cita taktika, citi fiziskie normatīvi, citādi uzdevumi kā parastā zemessardzes vienībā. Spiegošana, izlūkošana. Tie, kuri no šīs vienības aizgājuši tālāk profesionālajā dienestā, nespēj atslābināties izklaidējoties. Ar kādu kolēģi bijām zaļumballē. Kad citi dejoja, atpūtās, viņš visu laiku bija sasprindzis, vēroja apkārt notiekošo, “filtrēja” cilvēkus, ko viņi dara, kā ģērbušies, kur pārvietojas. Un tā visu laiku, ne reizi neaizgāja dejot. Arī pēc dienesta bijušie izlūki uztur sevi labā fiziskā formā, manto iemaņas, kuras palīdz neapjukt ekstremālās situācijās. Man tas noderēja, glābjot cilvēkus ugunsgrēkā. Neļāvos panikai, centos ar vēsu prātu saprast, kas jādara, un salikt pa plauktiņiem prioritātes.
— Vai tas palīdz nodrošināties arī pret zagļiem?
— Pret mūsdienu zagļiem dažkārt šīs iemaņas ir bezspēcīgas. Strādājot par apsargu, automātiski jau domā par vietām, kur varētu iezagties pretinieks, šajā gadījumā — zaglis. Ko darītu, ja kāds iekļūtu. Perifērā redze darbojas visu laiku.
— Dienests ir kā cita pasaule?
— Jā. Civilajā dzīvē cilvēks var būt jautrs un patīkams sarunbiedrs, bet, līdzko uzvelk formu, viņš izmainās. Mugura iztaisnojas, nez no kurienes rodas nopietnība.
Jābūt kā spokiem
— Meitenes un zemessardze ir savienojamas lietas?
— Arī viņas dienē, bet ne izlūkvadā. Pēc vada komandiera pavēles viņas vairs neuzņem izlūkos. Ne diskriminējot, bet fiziskās slodzes dēļ, piemēram, kad ļoti lielā attālumā jānes uz muguras visa iedzīve.
— Kādi ir šie pārgājieni?
— Uzdevums ir būt nemanāmiem, jābūt kā spokiem. Ja izlūku atklāj civilais vai nosacītais pretinieks, ja tuvumā ierejas suns, iztrūkstas putns, uzdevums nav izpildīts. Tāpēc īpašu uzmanību pievērš maskēšanās mākslai, tērpiem, grimam. Mācāmies, kā pareizi pārvietoties bez trokšņa, kā darbojas cilvēka organisms, perifērā redze. Arī psiholoģiski ir grūti pavadīt mežā ilgu laiku stresa situācijā, izlūkojot pretinieka teritoriju. Ja ko izdarīšu nepareizi, iegāzīšu visu vienību.
Svarīga pat smarža
— Kādas ir raksturīgākās kļūdas šādos pārgājienos?
— Sākumā gājām pa mežu kā ziloņi, sarunājāmies, daži smēķēja. Nezinājām taktiku, to, ka nedrīkst staigāt pa kalna kori, atklājot pretiniekam siluetu, nedrīkst izdarīt straujas kustības. Tāpēc jau mācāmies un ne vienu gadu vien. Tagad zinām, ka, ieejot mežā, sarunas jāizbeidz, sazināmies tikai ar zīmēm. Arī tāds sīkums kā smarža ir svarīgs, un, uz mežu ejot, neviens neiesmaržojas. Ja kādam gadījies formu izmazgāt ar aromātisku veļaspulveri, arī tas var vērsties pret mums.
— Kā paplašini redzesloku?
— Attīstu orientēšanās spējas. Pēdējā laikā arī civilajā dzīvē, skrienot pa mežu, orientējos pēc kartes. Cenšos atpūsties dabā, cik iespējams, nesēdēt pilsētā.
Analīze rada komfortu
— Vai esi principiāls cilvēks?
— Principu ir pat pārāk daudz, un tas sāk traucēt dzīvot. Neņemu kredītus, lai arī tā būtu iespēja mācīties. Viens no maniem principiem — nepiedalos loterijās. Tikai uz veiksmi paļauties nav manā dabā. Viens no pamatprincipiem — darboties vēsu prātu un neko nesasteigt. Kā saka, septiņas reizes nomērīt un tikai tad nogriezt. Lēmumus vispirms analizēju, pārdomājot to sekas. Tā notiek visu laiku, nepārtraukti, un tas manī rada komforta izjūtu. Cenšos nostiprināt “mugurkaulu”, audzināt raksturu. Ja ko apsolu, no tā neatkāpjos. Izveidojas vērtību sistēma, un pēc tās es dzīvoju. Varētu teikt — esmu konservatīvs. Patīk lietišķais stils, arī apģērbā. (Uz sarunu Māris atnāca melnā pusgarā vilnas mētelī — aut.) Kādreiz, skolas laikā, mani par to pat sāka “vilkt uz zoba”. Kļuvu pielaidīgāks pret sportisku apģērbu — džinsiem, sporta apaviem, bet jutu, ka tas tomēr nav mans stils.
— Vai arī lasāmvielas izvēlē esi konservatīvs?
— No žurnāliem lasu “Ilustrēto Zinātni”. Patīk zinātniskā fantastika, jaunākie zinātniskie atklājumi. Šad tad lasu arī “Klubu”.
— Kam mūsdienās var ticēt?
— Laikam nevienam. Esmu ticīgs, bet turos pie racionālām lietām — pie tā, ko redzu, ko esmu pārbaudījis uz “savas ādas”. Mēģinu uzticēties visiem, bet bieži vien nākas “aplauzties”. Visvairāk uzticos saviem tuviniekiem, draugiem. Viņi gadiem ilgas pārbaudes izturējuši, nav pievīluši. Draugi ir no skolotāju vides, kāds kaislīgs makšķernieks, aktīvs futbolists. Daudzi no viņiem pazīstami kopš bērnības.
— Vai draugos meklē to, kā pašam pietrūkst?
— Tā varētu būt, jo ik pa laikam redzu viņos tos mērķus, kurus dzīvē vēlētos sasniegt. Drauga pieredzi izmantoju sevis pilnveidošanai.
— Kāda, tavuprāt, ir mūsdienu jaunatne?
— Noteikti varētu būt nopietnāka, ar lielāku atbildības izjūtu pret cilvēkiem, lietām. Zaudēta elementāru pieklājības normu ievērošana. Pārāk liela visatļautība. Bet mūsdienu jaunieši ir arī ļoti radoši cilvēki. Laiku pa laikam “pārskrienu pāri” studiju iespējām, kāds laiks ir nokavēts, un jūtu, ka jauniešos ir daudz jaunu ideju, viņi ir aktīvi kultūras pasākumos. Novērtēju to un saprotu, ka zaudēju daļu sevis, neiekļaudamies viņu vidē, neizmantoju savus resursus. Daudz laika izniekots, ko varēja izmantot racionāli. Par to tagad ir sirdsapziņas pārmetumi.
Rakstīs īstas vēstules
— Kam mūsdienās ir vērtība?
— Laikam ritot, pamatvērtības nav būtiski mainījušās. Ģimene, cilvēcīgas attiecības. Tehnoloģiju laikmets cilvēku no cilvēka attālina, un pirms pāris dienām pārdomāju ideju Ziemassvētkos dažiem cilvēkiem aizsūtīt īstas vēstules, papīra aploksnē, nevis elektroniskas. Gribu atgriezties pie senajām lietām, tradīcijām. Ikdienā, skrienot no darba pie darba, nav laika. Kaut ko daru, mani vajag daudziem cilvēkiem, vakarā noguris aizmiegu, un apburtais loks nebeidzas. Nav laika, lai aprunātos ar ģimeni, pasēdētu ar draugiem, ne mājās ko padarīt, vasarā mauriņu nopļaut. Nav laika estētiskam baudījumam, pašam sev. Laikam mūsdienās ir liela vērtība. Bet vai cilvēki tajā vairs var ko mainīt? Tas iesakņojies pats no sevis, un iet pret straumi ir grūti. Reti kurš no man zināmajiem cilvēkiem var pateikt — es to nedarīšu, darīšu, kā vēlos. Tādus cilvēkus es apbrīnoju. Taču apkārtējos šāda nostāja ietekmē negatīvi, ja kāds lūdz izpalīdzēt, bet atbildē saņem: “Nē, man nav laika, man laiku vajag sev, saviem cilvēkiem.” Labi, ja otrs to apzinās, saprot, nevis apvainojas.
— Naudai tavā dzīvē ir vērtība?
— Lietām ir vērtība. Neapšaubāmi, naudai cilvēka dzīvē ir nozīme. Neteikšu, ka ļoti jūsmotu par lielu naudu, karjeru. Nekļūtu par darbaholiķi, lai tikai varētu nopirkt visu jaunāko, labāko. Ja ir lieka nauda, kaut ko nopērku sev, bet īpaši pēc tās nekāroju.
— Vari teikt, ka tev ir dzīves mērķis?
— Laimīgas vecumdienas. Sava lauku māja, ģimene, daudzmaz labs materiālais nodrošinājums. Tuvākais mērķis — laba izglītība. Strādāt darbu, kas patīk. Tāpēc arī līdz šim neiestājos augstskolā, jo nevēlējos darīt to, kas mani neinteresē. Aizsardzības akadēmijā mani neuzņēma savādās “politikas” dēļ — nēsāju brilles. Arī Policijas koledžā netiku šī paša iemesla dēļ. Daudzi to izmanto savtīgi. Izmācās, sāk strādāt un raksta iesniegumu, ka dienesta laikā sabojājuši redzi, lai saņemtu kompensāciju. Piedāvāju parakstīt līgumu, ka pretenzijas neizvirzīšu, bet skolas vadību nepierunāju. Mēģināju stāties aviolaineru tehniķos, bet tur priekšroka bija tiem, kam augstākā izglītība. Pirms gada apdomāju iespēju mācīties par civilo pilotu, bet tur bija ļoti augsta mācību maksa.
— Atliek laiks ceļošanai?
— Pirms sākt svešu zemju izpēti, gribētu kārtīgi apceļot Latviju. Te ir tik daudz interesanta, skaistu vietu, par kurām daudzi nenojauš. Bija ideja, ko nerealizēju darba dēļ — ar velosipēdu apceļot daļu Latvijas. Ja nebūtu līdzbraucēju, dotos viens. No ārzemēm vēlētos iepazīt Vāciju. Varbūt jūtu radniecīgu mentalitāti.
