Uz Kurmenes un Valles pagasta robežas ir “Saulgriežu” mājas. Tajās reiz saimniekojuši Taurkalnes mežniecības darbinieki. Pirms trīspadsmit gadiem te par “atslēgu” dzīvot atnākusi koknesiete Ilgas kundze. Tagad ēkas vienā galā ik pa laikam apmetas mednieki, bet pastāvīgi te dzīvo Ilga Rizga un viņas kaimiņiene. Tuvojas ziema, un to šejienietes gaida negribīgi — lai neaizsaltu ūdensvads, atslēgs sūkni.
Labi, ka bērni
Man kā viesim, sēžot šīs mājas virtuvē, omulību rada maizes krāsns, augstie griesti, skats pa logu uz milzu koku un lapām piebirušo pagalmu. Tuvumā mežs, netālu no mājas dīķis un ēka, kura, šķiet, ir pirtiņa. Klusums, miers — kur vēl labāku vietu var vēlēties.
To atzīst arī Ilgas kundze, bet, laikam ritot, šaipusē dzīvojošie kļūst arvien atstumtāki. Daļēji zudusi iespēja pārvietoties uz citām apdzīvotajām vietām, jo autobusa, kas līdz šim kursēja divas reizes nedēļā, vēlāk tik vienu, reiss no vasaras atcelts. Lai nokļūtu kādā no tuvējām pilsētām, palīdzība jālūdz bērniem. Rizgas kundzei, kurai drīz apritēs 80 gadu, bērnu daudz, līdz ar to par palīdzību ikdienas solī viņa nesūdzas. Kad vien var, uz “Saulgriežiem” atbrauc kāds no sešiem dēliem. Viens ko paremontē, cits — ziemā ūdeni ienes vai līdz Aizkrauklei aizved.
Viss maksā divtik
“Esam pievienoti Vecumniekiem, bet kā tur tikt? Tagad, ja kādas darīšanas pagastā, jāmeklē kāds, kurš ar mieru aizvest, bet ne jau par velti. Agrāk brauciens maksāja trīs latus, tagad mazāk par pieciem neprasa. Lēti tas nav,” uzskata Ilgas kundze. Netālu, bet jau Valles pagasta teritorijā dzīvojot kāda kundze, kurai regulāri jāapmeklē medicīnas iestādes un vismaz reizi nedēļā būtu jādodas uz Aizkraukles slimnīcu. Ilgas kundze bija viena no tiem, kuri parakstīja “Staburagam” adresētu vēstuli. Tajā pauda sašutumu par atcelto autobusa reisu un lūdza palīdzēt. “Būtu parakstījusies ar abām rokām, ja tas ko līdzētu,” saka sirmā māmuļa.
Līdz tuvākajai autobusa pieturai ir seši kilometri, bet līdz veikalam Taurkalnē — astoņi kilometri. Tāpēc tas, kā ikdienā pietrūkst, jāpērk autoveikalā. Tas šajā pusē piestājot gan. Gribi komfortu, maksā vairāk. “Cenu starpība milzīga. Puskukulītis grieztas rupjmaizes maksā 65 santīmus, kilograms cukura — Ls 1,20, litrs eļļas — Ls 1,70… Ja varētu tikt līdz Aizkraukles veikaliem, kaut par trim latiem, kas par autobusa biļeti jāmaksā! Iepērkoties par 10 latiem, divas nedēļas varētu izgrozīties. Pati maizi ceptu, bet cik man, vecenei, vajag? Krāsni pāris kukuļiem nav vērts kurināt,” stāsta Ilgas kundze. Lai nebūtu atkarīga no veikaliem, ko vien spēj, pati izaudzējot — kādu kartupeli, bietes, gurķus, kabačus, tomātus siltumnīcā.
Viņa ir no tiem, kuri var teikt: “Šie vēl ir labi laiki, bet kad mēs augām…” Cukurbietes vārījusi, lai saldums būtu. Skolā Ziemassvētkos piparkūka un kas līdzīgs kafijai bija viss svētku mielasts. Tāpēc reiz autobusā noklausīta sūkstīšanās par to, ka svētku paciņā par maz šokolādes konfekšu, izraisījusi līdzjūtīgu smīnu.
Aizietu tūlīt
Daba un klusums ir patīkams, bet, ja māja palēnām ieaug zālē, tas prieku nerada. Zeme ap māju, tāpat kā pati ēka, ir pagasta īpašums, un nu jau trešo gadu zāles pļaušana esot atstāta iedzīvotāju ziņā, piemēram, gados jaunākās kaimiņienes. “Appļaujam tik, lai zāle istabā nelien. Bet neizpļautajās ceļmalās un grāvjos vasarā mīt lokani zvēri, kuru dēļ vairs basām kājām staigāt nevar,’’ stāsta Ilga. Rudenī lapas, cik spēj, iedzīvotājas pašas sagrābj, bet, ja nejaudā, palūdzot kādam, kurš ar mieru to izdarīt par pieciem latiem “traukam”. Mežniecības laikā, kad te bija darbs arī Ilgas meitai un dēlam, visu apkārtni, kopumā astoņus hektārus zemes, regulāri kopa un “Saulgrieži” ar lepnumu nesa savu vārdu. Ilgas kundze teic, ka zemē ap māju varētu iestādīt kokus, lai lauks nestāv bezjēdzīgi tukšs: “Vislabāk, ja te nāktu kāds un saimniekotu, turētu lopus, bet kur tādi radīsies?”
Jautāta, ja viņai piedāvātu citu dzīvesvietu, mainītu to pret šo māju, viņa nevilcinoties atbild: “Jā! Ja dotu istabu un virtuvi, aizietu tūlīt. Īpaši jau tagad, kad tuvojas ziema un palieku kā uz sēkļa. Lielāko mājas daļu neapkurina, un, lai nesasaltu caurules, sūkni atslēdz. Līdz akai jāiet ap simts metru. Arī jumtam vajadzīgs remonts, jo tas tek, un ēkas otrajā stāvā bez pamatīga remonta dzīvot vairs nevar. Protams, ka Ls 6,39, ko par īri maksājam, nav nekas, tāpēc arī pretenzijas neceļam.”
“Bet vēl turos. Pesimismā nelaižos. Lasu grāmatas, žurnālus, avīzes, kuras abonēju vai bērni sagādā. Rudenī viņi ogas un sēnes saved, tās apstrādāju un krāju pagrabā. Garajā ziemā viss noder,” saka Ilgas kundze. “Mednieku aktivitāšu dēļ te “saimnieko” arī grauzēji. Tāpēc jātur kaķis, citādi žurkas acis “izēdīs”. Viņu te pilns.”
