Sieva, kad saskaišas uz mani, mūždien citē rakstnieci Moniku Zīli, ka šķirsies no vecā dzērāja (manis) un ies uz kapiem meklēt sev svaigi ceptu līgavaini — atraitni. Viendien par šādu “joku” apvainojos.
Aizcirtu durvis aiz sevis un biju prom. Piesēdu parkā uz soliņa un galvā pārliku, kur man meklēt brīvu un ņemamu pensionāri vai vēl labāk — pelnošu sievieti? Tā kūkojot, pienāca vakars. Pie padoma nebiju ticis. Tad, kur gadījās, kur ne, šīberēja man garām bijusī kolēģe, ar kuru kādreiz kopā tikām šancējuši sadzīves pakalpojumu kombinātā (šī par šūšanas ceha vadītāju, es par veļas mazgātavas kurinātāju). Izskatījās varen uzcirtusies — kā no septiņdesmito gadu modes žurnāla! Sasveicinājāmies, un es noprasīju: “Uz kurieni laidies?”. Šī atbildēja, ka atkal esot brīva (vīrs atradis jaunāku) un darot, ko gribot, uz tejāteri ejot. Sauca mani arī. Atbildēju, ka man naudas nav līdzi. “Tas nekas!” mani drošināja viņa, piebilzdama, ka ieeja pašdarbības kolektīva izrādē esot par ziedojumiem. Neviens pat nepamanīšot, ka es iešmaucu kā “zaķis”. Pielauza nelaimīgā mani, gāju līdzi…
Eh, sen nebiju ielūkojies vietējā kultūras namā. Laikam tāpēc, ka likās — tur notiek tikai tīņu pasākumi (diskotēkas). Smuka vieta! Nolēmu turpmāk tur ienākt biežāk.
Lai tiktu vaļā no liekās nastas, proti, manas sendienu paziņas, teicu, lai negaida mani un iet iekšā zālē, jo man vajag uz tualeti. Nogaidīju un iegāju skatītāju zālē viens pats ar konkrētu mērķi — noskatīt sev jaunu, labāku sievu. Ak, jā, tur viņu bija daudz — dāmu manos gados. Un es gandrīz vai vienīgais vīrišķis uz visām!
Piesēdu blakus simpātiskai spilgtai blondīnei. Sāku sarunu. Šī pasmaidīja… un zobu protēze viņai mutē sakustējās, gandrīz izkrita. Starpbrīdī atkal metos it kā uz tualeti. Pēcāk piesēdu blakus ugunīgai rudmatei, kurai paīsie svārki atsedza jaukus ceļgalus. Viņa izrādījās naturāla sieviete, kura necenšas savu dabisko aromātu nomākt ar smaržām. Galīgi noreibis, neviļus uzliku roku uz dāmas ceļgala. Pretī dabūju dunku ribās. Tas bija par daudz! Tūlīt slējos kājās un pagāju pāris rindu uz priekšu, piemetoties līdzās daiļai sirmgalvei spilgti sārtām lūpām. Drīz vien sajutu, ka viņa pret mani ir salta kā ledus. Nākamajā starpbrīdī atkal izgāju “uzpīpēt”. Nolēmu vairs uz dullo nevienu dāmu nelenkt. Uzrunāju vienu, otru, trešu. Nu neviena nelikās vilinoša. Tad ievēroju kādas acis… Gaiši zilas! Tās raudzījās tieši uz mani! Tā bija jauka sieviņa ar lakatu galvā. Gāju klāt iepazīties. Taču nācās vilties. Izrādās, šī skatījās uz večuku, kurš no tualetes gāja taisni man aiz muguras. Tā jau ir, tās labākās pensionāres nekad nav brīvas. Iedomājos par savu sievu, kuru biju pametis mājās. Nudien nav zemē metama, ja salīdzinu ar nupat publikā redzētajām vientulēm. Uz pēdējo cēlienu nepaliku. Gāju mājās un sievai godīgi teicu, ka biju teātrī. Šī prašņāja, par ko bija luga. Atbildēju: “Par to, ka veca mīlestība nerūs, sieviņ.” Par to es tūlīt no sievas dabūju buču. Ak, sievietes… Teātris — tā tomēr ir tieši jūsu stihija!
