Aizrautīga, atvērta — tas ir pirmais, kas nāk prātā, raksturojot aizkrauklieti Ingu Trabo. Viņa beigusi Rīgas Tehnisko universitāti, kur apguvusi informācijas tehnoloģijas. Inga studējusi arī ārzemēs, bet šoruden viņa, sekmīgi piedaloties projektā “Iespējamā misija”, sākusi darbu skolā.
IT — Inga Trabo
— Kāpēc izvēlējāties studēt informācijas tehnoloģijas?
— Man daudzi to jautā. Konkrētas atbildes patiesībā nav. Vienmēr smejos, ka tās ir domātas tieši man, jo abreviatūra informācijas tehnoloģijām ir IT, un tādi ir arī mani iniciāļi. Vidusskolā visus trīs gadus galvassāpes sagādāja doma, kur un ko studēt tālāk, jo man nebija īsti skaidrs, ko vēlos. Vai nu nebiju iemācījusies domāt, vai arī skolā nebija iemācījuši, visdrīzāk, šīs divas lietas bija tandēmā. Pieteicos žurnālistos, un informācijas tehnoloģijas bija rezerves variants. Tiku abās augstskolās, bet žurnālistos, konkrēti izraudzītajā Eiropas programmā, nebija budžeta vietu. Arī tāpēc izvēlējos IT. Ja būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, visdrīzāk, pēc vidusskolas augstskolā nestātos, bet aizbrauktu brīvprātīgi pastrādāt, lai saprastu, ko īsti no dzīves vēlos, kādas ir manas stiprās un vājās puses.
— Esat studējusi arī ārzemēs?
— Kad bija bakalaura studiju trešais gads, iesniedzu dokumentus “Erasmus” apmaiņas programmā maģistra studijām. Biju izlēmusi — ja netikšu tur, braukšu brīvprātīgajā darbā. Tomēr tiku un pusgadu studēju Ziemeļitālijā. Tā bija fantastiska pieredze, un es iesaku katram studentam, kuram ir iespēja, tādu izmantot. Tas pavēra citu dzīves skatījumu. Ļāva saprast, kāda ir mana komforta zona, un iziešana no tās vienmēr nozīmē attīstību. Ieguvums — jauni draugi, pieredze, ceļošana un, protams, valodas prasmes uzlabošana.
— … un drosme?
— Nenoliegšu, drosme arī. Jo, kad uzzināju, ka varēšu studēt Itālijā, bija gan sajūsma, gan šaubas — varbūt tomēr nespēšu. Bet pārkāpu bailēm pāri un sapratu, ka nav jau nemaz tik traki.
Neizvēlas ierasto ceļu
— Vai bija saskarsme ar citu valstu jauniešiem?
— Jā, universitāte, kurā studēju, ir internacionāla. Tur mācījās visdažādāko tautību jaunieši no Čehijas, Lietuvas, Austrālijas, ASV un citām valstīm. Tā bija trilingvāla skola, mācības notika angļu, vācu un itāliešu valodā. Multikulturālā vide ļāva man uz daudzām lietām paskatīties citādi. Kā šie cilvēki uztver kādu problēmu, kā to risina.
— Varat nosaukt kādu piemēru?
— Viena priekšmeta nodarbībās mēs tikāmies ar īstiem uzņēmējiem, kuri stāstīja par to, kāda informācijas sistēma un kāda funkcionalitāte viņiem ir nepieciešama. Savukārt mums grupās, analizējot šī uzņēmuma biznesa procesus, bija jāvienojas, kāds risinājums būtu piemērotākais. Salīdzinot ar citiem, manas idejas par risinājumu bija piezemētas.
— Tas ir arī atšķirīgās dzīves uztveres dēļ?
— Jaunieši, ar kuriem kopā studēju, nesteidzas iet ierasto celiņu, kādu izvēlas lielākā daļa — vidusskola, augstskola, mašīna, māja, ģimene, bērni. Viņi ir brīvi domājoši ar augstiem mērķiem. Es pirmo reizi mūžā redzēju sesijas laikā tik daudz jauniešu no agra rīta līdz vēlam vakaram bibliotēkā, bieži pat nebija vietas, kur apsēsties. Viņi ceļo un nebaidās izmēģināt, nebaidās būt drosmīgi un kardināli kaut ko mainīt, ja saprot, ka tas, ko mācās, patiesībā neinteresē. Mēs gan to esam paraduši uztvert kā veltīgu laika izšķiešanu. Bet tā tas nav. Jebkura pieredze, arī slikta, ir pieredze.
— Kas ir vērtīgākais studiju ieguvums?
— Cilvēki. Vislabākais, kas var būt, — draugi, paziņas. Viņi var dot gan padomu, gan izpalīdzēt citādi.
— Latviešu jaunieši ir nedroši?
— Bieži vien piesardzīgi. Mums, latviešiem, tas ir raksturīgi — kad bērniem sāk “augt spārni”, viņiem tos vienkārši apgriež. Sabiedrība, skolotāji, vecāki. Pieaugušie tādā veidā grib pasargāt, jo pasaule būtībā ir nežēlīga, tomēr tajā pašā laikā tajā ir tik daudz brīnišķīgu lietu! Ir jāļauj lidot un krist, tad iedvesmot celties atkal.
Mazāk teorijas,
vairāk prakses
— Kā vērtējat augstāko izglītību Latvijā?
—Nevaru gan spriest par visu augstāko izglītību Latvijā, balstoties vien uz savu pieredzi un to, ko dzirdu un redzu no saviem vienaudžiem. Taču ir pozitīvas un ne tik pozitīvas lietas. Pirmie kursi manā augstskolā bija “uz izturību”. Pirmajos gados maz apgūstamo priekšmetu bija attiecināmi tieši uz IT specialitāti. Mācījos ķīmiju, varbūtību teoriju, statistiku un vairākus citus priekšmetus, bez kuriem lieliski varēja iztikt. Tādēļ daudzi talantīgi jaunieši aiziet prom. Arī mūsu kursā bija ģeniāli studenti, kuri vien sava slinkuma un nepatikas pret ķīmiju, fiziku dēļ pameta studijas. Par konkrēto lietu sāka runāt trešajā studiju gadā, un salīdzinoši vislabākā mācību pieredze man bija tieši maģistrantūrā, kad visi priekšmeti vismaz teorētiski bija par un ap specialitāti.
— Ko, jūsuprāt, vajadzētu mainīt?
— Konkrēti neko nevaru apgalvot, jo neesmu eksperte, bet, manuprāt, tas ir saturs. Un tas attiecas ne tikai uz augstskolu, bet arī uz tām zināšanām, ko gūstam skolā. Ir pārāk daudz faktu un akadēmiskas informācijas, maz praktisku un ar dzīvi saistītu tēmu. Viena lieta, ko vajadzētu kontrolēt — neprofesionāli pasniedzēji, kuri n — tos gadus strādā augstskolā. Viņi jūtas ērti tur, kur viņi ir un kādi viņi ir. Man ir konkrēts piemērs no pieredzes — bija profesors, kurš atnāca uz lekciju un tās laikā “izgāja cauri” kādiem 120 slaidiem — vienkārši sēdēja un monotoni nolasīja informāciju no tiem. Tad kāda šai lekcijai ir pievienotā vērtība? Es taču to varu izlasīt arī mājās. Ļoti vērtīgi ir vieslektori, gan no ārzemēm, gan citām augstskolām, kā arī cilvēki no uzņēmumiem, kas nāk un stāsta studentiem, kādas zināšanas un prasmes viņi konkrēti sagaida no mums — viņu potenciālajiem darba ņēmējiem.
Nekad nepārstāj dziedāt
— Pēc pamatskolas, vidusskolas absolvēšanas retais ir pārliecināts, kur doties un ko mācīties.
— Ja uz skolām biežāk nāktu cilvēki no uzņēmumiem, piemēram, juristi, žurnālisti, tulki, inženieri, vadītāji, tad skolēni varētu uzzināt, kur un kādas prasmes un zināšanas vajadzīgas. Skolas solā ir grūti saprast, ko nozīmē konkrēta profesija. Ēnu dienas ir ideāls variants, kā redzēt kādas profesijas pārstāvja ikdienu. Jāaicina arī studenti no universitātēm, lai pastāsta, ko bija gaidījuši un kāda ir realitāte, lai stāsta par projektiem un iespējām izglītoties arī ārzemēs. Domāju, studenti ir tie, kuri pateiks, kā īsti ir.
— Vai jums bijis kāds īpašs skolotājs, kurš iedvesmojis?
— Visi skolotāji bija labi, bet tāda ļoti īpaša, šķiet, nebija. Pasniedzējus, kuri mani iedvesmoja, satiku tikai augstskolā. Piemēram, tagadējo savas fakultātes dekānu, politikas pasniedzēju. Abi ir ļoti harismātiski cilvēki, kuru lekcijas es klausījos pavērtu muti. Vēl man bija ļoti laba matemātikas skolotāja, mierīga un salīdzinoši klusa, bet līderis ne vienmēr ir cilvēks, kurš skaļi un izteiksmīgi deklamē runu un cenšas pārliecināt. Viņa bija ļoti profesionāla. Tādu atzīmju, kādas man augstākajā matemātikā bija augstskolā, man nekad nebija vidusskolā. Un tad sapratu, ka viss atkarīgs no tā, ar kādu atslēdziņu cilvēku “atslēdz”.
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Dziedu gospeļkorī “gg choir”, kuru pirms vairākiem gadiem izveidoja Gunārs Kalniņš. Koris man ir kā otra ģimene, pirmo reizi mūžā neilgā laikā ieguvu tik daudz tuvu un patiesu draugu. Mūzika ir mana sirdslieta. Reiz man tuva draudzene teica — tikai nekad nepārstāj dziedāt, to pat aizvērtām acīm var redzēt, ka tas tevi dara laimīgu.
Dzīve ir stāsts par došanu
— Jūs piedalījāties projektā “Iespējamā misija”. Pastāstiet par to.
— “Iespējamā misija” dibināta pirms četriem gadiem. Tās mērķis ir nostiprināt izglītību kā vērtību Latvijā, palīdzot talantīgiem augstskolu absolventiem, kuriem nav pedagoģiskās izglītības, bet ir vēlme strādāt skolā, kļūt par iedvesmojošiem skolotājiem un nākotnes līderiem. Informācija par programmu un pieteikšanos ir mājaslapā www.iespejamamisija.lv. Atlase sāksies jau šomēnes. Kandidāti tiek izvēlēti četrās kārtās, un jūlijā jaunajiem skolotājiem sākas sešu nedēļu ilgas intensīvas mācības, kas vairāk virzītas uz “mācies darot” principu, nevis uz teoriju. Pēc tam vismaz divus gadus dalībnieki strādā kā pilna laika skolotāji kādā no Latvijas skolām un paralēli mācās līderības attīstības programmā. Kāpēc “misija” vēlas ievest skolā jaunus cilvēkus? Lai sāktos pārmaiņas. Jauniešu talants un enerģija palīdzēs veidot skolās pozitīvu un progresīvu vidi, celt skolotāja profesijas prestižu un paaugstināt skolēnu motivāciju mācīties, lai viņi kļūtu par aktīviem sabiedrības locekļiem un veidotājiem. Bērni ir ļoti paškritiski un bieži netic saviem spēkiem, vēl skumjāk, ja skolotājs, piemēram, iegalvo: tev jau matemātika nekad nepadosies. “Iespējamās misijas” skolotāji cenšas saskatīt katra bērna potenciālu, pierāda, ka ikviens bērns var sasniegt augstus mērķus. Sauklis ir skaļš: “Katrs bērns var!”, un daudziem, īpaši dzīves nogurdinātiem, skolotājiem šķiet naivs. Saprotu arī šādu nostāju, taču mēs, “Iespējamās misijas” skolotāji, vēl esam jaunības maksimālisti un enerģijas pilni, un mums ir šī pārliecība. Es mācu informātiku un biznesa ekonomikas pamatus Līvānu 1. vidusskolā. Tad jau pēc laika varēšu apgalvot, balstoties uz pieredzi, vai katrs bērns var visu, vai var vairāk, nekā viņš domā.
— Kāpēc jauniešiem būtu jāpiedalās šajā projektā?
— Programma ir abpusējs ieguvums, jo arī jaunie skolotāji gūst nozīmīgas prasmes savai turpmākajai karjerai, piemēram, cilvēku vadīšanas iemaņas, kritiskās domāšanas prasmes, prasmi rīkoties sarežģītās situācijās, kā arī apmaksātas mācības Latvijā un pieredzes apmaiņu ārzemēs.
Būtībā ikviens, kurš grib savā dzīvē izdarīt ko nozīmīgu, jēgpilnu, var pieteikties. Jo neatkarīgi no tā, cik liela summa būs mūsu bankas kontā, kāda māja, mašīna mums piederēs, dzīves vērtību galu galā noteiks, ko un cik daudz mēs būsim devuši citiem. Dzīve — tas ir stāsts par došanu.
