Vienīgie cilvēki, ko dzīvē varam izvēlēties, ir draugi, bet radi un kaimiņi katram ir tādi, kādi ir. Laikraksta “Staburags” redakcijā ar sūdzību par savu kaimiņu mācītāju Valdi Baltruku vērsās koknesietis Jānis Zablockis. Nesaskaņas viņu vidū sākušās pirms aptuveni 20 gadiem un nevar norimt vēl tagad.
“Es vairs nevaru izturēt,” teic koknesietis. “Mācītāja Valda Baltruka visatļautība ir pārkāpusi visas robežas. Sākumā cietu, neņēmu galvā, bet, kad mācītājs sāka man dubļus velt, neizturēju. Ne velti ir teiciens: klausies manos vārdos, neskaties uz darbiem. Un tas ir par tādiem kā Baltruks.’’
Nesaprašanās kaimiņu vidū radās, kad jaunais mācītājs Valdis Baltruks sāka kalpot Kokneses draudzē un dzīvot mācītājmuižā. Līdz tam Zablocku ģimene vadīja mierīgu dzīvi savā sētā ‘‘Rītos’’, kur sāka dzīvot 1975. gadā. Zeme, uz kuras uzcelta māja “Rīti”, pieder luterāņu draudzei, bet pati dzīvojamā ēka — Zablocku ģimenei. Sākumā Zablocki īpašumu dalīja ar kaimiņieni, kura dzīvoja mājas otrajā stāvā, bet, kad sieviete pārcēlās uz Jēkabpili, otro stāvu no viņas atpirka.
Draud izlikt no
mājas
Mācītāja “grēki” sākušies jau pirmajā rudenī, kopš viņš sāka saimniekot muižā.
“Iedomājaties, mācītājs būdams, viņš dedzināja vīngliemežus!’’ stāsta Zablocku pāris. ‘‘Te, pie mācītājmuižas, viņš rudenī grāba lapas un kopā ar gliemežiem tās bēra ugunī! Vai tā dara mācītājs? Dedzina dzīvu radību? Arī sava pagraba virsu, ko nevīžo nopļaut, viņš pavasarī nodedzina. Cik kukainīšu sadeg! Bet mums pat lapu kaudzes neļauj dedzināt!’’ Ar to pret Baltruka kungu vērstais “apsūdzības raksts” tikai sākas. Piecus vai pat sešus gadus viņš Zablockiem esot draudējis, ka izmetīs no mājas. “Piesējies” par stacionāro telefonu, kas ierīkots ‘‘Rītos’’, teicis, ka telefons esot baznīcas, tāpēc nelikumīgs. ‘‘Teica arī, ka es ēkas durvis esot nozadzis,’’ stāsta Jānis Zablockis. ‘‘Bija tā. Vienreiz prasīju viņam, vai tās durvis varu paņemt, viņš: nē, pašam vajagot. Kaut kad tās durvis pazuda. Pēc kāda laika, kad remontēja slimnīcu, kur tolaik strādāju, dabūju vairākas durvis. Tagad viņš teic, ka es nozadzis!’’
Govs trīs gadus
kūtī
Pavisam nelāgs gadījums reiz bijis, Jānim Zablockim no darba nākot. ‘‘Ceļa galā divu metru platumā bija samestas saplēstas stikla pudeļu lauskas un pusmetra augstumā pār ceļu pārvilkta dzeloņdrāts,” stāsta Zablocka kungs. ‘‘Labi, ka no darba nācu gaismā un redzēju, bet, ja būtu tumšs, tad cik tur trūka līdz nelaimei? Nākamajā dienā notikušo darīju zināmu ‘‘Staburagam’’, nezinu, vai kāds no avīzes mācītājam zvanīja vai nē, bet tajā pašā vakarā viss bija novākts un satīrīts.’’
Mācītājs pieprasījis aizvākt no ‘‘Rītu’’ pagalma visas automašīnas, kādas jau nu tās ir — kura braucama, kura nē. Ja neaizvākšot, tad ar buldozeru visas sašķūrēs Pērsē. ‘‘Es viņam teicu — piedur tik pirkstu manām mašīnām, labi nebeigsies!’’ stāsta Zablocka kungs. ‘‘Tad viņš atņēma man zemi. Trīs gadus govs stāvēja kūtī, bet manās iepriekšējās ganībās auga brikšņi. Tiklīdz kāds ciemiņš atbrauc, mācītājs uzreiz klāt: kas jūs tāds esat, kāpēc te nākat vai braucat? Ar kādām tiesībām viņš tā dara? Maniem mazbērniem lika malku un ūdeni mācītājmuižā sanest. Viņš invalīds, ka pats nevar? Man lika remontēt viņa mašīnu, beigās pateicu, ka par sviestmaizi neremontēšu!’’
Suņus baro ar
delikatesēm
‘‘Vienreiz bija jau vēls vakars, gulēju, bet te ienāk mans īrnieks un modina — esot izgājis ārā un pamanījis, ka pie šķūnīšiem kāds ar kabatas lukturīti staigā,’’ stāsta Zablocka kungs. ‘‘Es piecēlos, paņēmu cūku sitamo vāli un gāju laukā. Ieslēdzu kabatas lukturīti, iespīdinu sejā un skatos — mācītāja kungs nāk! Es šim: ‘‘Ko tu, Valdi, tur ložņā?” “Tavus suņus baroju,” šis atbild. “A kas tev prasīja? Pasaki paldies, ka ieslēdzu gaismu, citādi būtu dabūjis ar vāli pa pieri, jo tas nav tavs īpašums, un nav te ko lodāt!’’ Par suņu barošanu ilgi un dikti plēsāmies. Atbrauc mācītājs nedēļas nogalē, atved delikateses — desas un šķiņķīšus — un dod maniem suņiem. Teicu viņam, lai nemaitā manus dzīvniekus, pēc tam trīs dienas neko neēd, gaida desas.’’
Viens suns neilgi pēc tam esot nobeidzies, Zablocka kungs domā, ka tā varbūt tomēr sagadīšanās un mācītājs suņa nāvē neesot vainojams.
Lūgumus neuzklausa
Līdz šim, pēc Zablocka kunga vārdiem, viņš notiekošo neesot ņēmis vērā un naidu neturējis, jo kurš kaimiņš gan kādreiz “nesaiet ragos”, taču nu sācies lielākais konflikts, kas mudinājis vērsties avīzē. “Mācītājs atbrauc uz mācītājmuižu, izlaiž savu suni un nepiesien,” stāsta “Rītu” saimnieks. “Man ir divi mazi suņi, un mācītāja suns viņu regulāri sakoda. Neko padarīt nevarēju, jo nekad negadījās liecinieki, taču šoreiz klāt bija mazmeita ar savu draudzeni, viņas notiekošo redzēja.”
Zablocka kungs stāsta, ka mācītāja suns vairākkārt sakodis viņa suņus, bet nesen pat tā saplosījis, ka bija šaubas, vai četrkājainais draugs izdzīvos. Zablockis vairākkārt lūdzis, lai mācītājs suni piesien, taču Baltruka kungs nav uzklausījis un nelicies zinis par sava mīluļa gaitām.
“Zeme, uz kuras ir mana māja “Rīti”, ir mācītājmuižas īpašums, draudzes zeme ir 80 hektāru! Vai tāpēc Baltruka suns drīkst skraidīt, kur grib?” jautā Jānis Zablockis. “Suns var iet visos īpašumos un darīt, ko grib? Taču tas ir necilvēcīgi.”
Dainis Ginters, Kokneses pašvaldības policijas priekšnieks, apstiprināja, ka no lieciniekiem saņemti paskaidrojumi un Kokneses novada domes administratīvā komisija mācītājam par nepiesieto suni noteiks sodu.
Dzīvniekus mērdē badā
Bet katrai medaļai ir otra puse. Mācītājs Valdis Baltruks gandrīz visas Zablocka kunga izvirzītās “apsūdzības” noraida.
Mācītājs atzīst — kādreiz palūdzis, lai Jāņa mazdēls ienes ūdeni un malku. ‘‘Kas tajā ir tik briesmīgs?’’ jautā Baltruka kungs. ‘‘Esmu devis viņam produktus, nomas maksa par zemi nekad nav prasīta. To, ka par sviestmaizi remontējis man auto, viņš melo! Pat sviestmaizi nedevu, pateicu paldies. Tas bija vienu reizi, un bija sīks desmit minūšu darbiņš. Vai kaimiņam, palīdzību lūdzot, ir jāmaksā?’’
Kādreiz mācītājs tiešām barojis Zablocku suņus, bet vairs to nedarot. ‘‘Viens no suņiem vēlāk nomira badā,’’ saka Valdis Baltruks. ‘‘Zablockis pret dzīvniekiem izturas ļoti cietsirdīgi. Atceros, reiz Zablocki brauca prom uz nedēļu un uzticēja suņus barot kaimiņienei. Barība — spainis ar samazgām, kur saviesušies tārpi. Tas taču kaut ko liecina par cilvēku!’’
Kam tad pieder?
Baltruka kungs apgalvo, ka Zablockis gadiem ir apzadzis mācītājmuižu.
‘‘Stāvēja te, mācītājmuižas teritorijā, vecs zaporožecs, un vienu dienu skatos — vairs nav. Zablockis pievācis,’’ stāsta mācītājs. ‘‘Un pēdējais gadījums bija, ka viņš vecajā fermā, kura ir uz draudzes zemes, nozāģēja un nozaga reduktoru. Par šo gadījumu vērsos policijā ar ziņojumu. Redzēs, kā būs tālāk.’’
Par reduktoru viedoklis, protams, ir arī Zablocka kungam. ‘‘Netālu te ir vecā ferma, sabrukusi, nevienam nepieder. Staigā tur visādi, metālus lasa. Nozāģēju reduktoru, transportiera ķēdes izvilku. Tie ir bezsaimnieka lūžņi,’’ stāsta Jānis Zablockis. ‘‘Vēlāk aizgāju, skatos — ķēžu vairāk nav, paņēmu reduktoru, ka to nenozog. Kad pats nebiju mājās, atnāca mācītāja cilvēks ar pilnvaroto un pieprasīja manai sievai tos lūžņus atdot! Un ja viņai būtu slima sirds? Kas par to atbildētu? Iedomājieties, pēc tam abi staigāja gar šķūņiem, fotografēja! Kratīšanas orderis šiem nebija, ko viņi atļaujas?!”
Zog un draud
‘‘Pēc dabas Jānis ir despots, turklāt ļoti bezkaunīgs,’’ stāsta mācītājs. ‘‘Viņš ir agresīvs, tiklīdz kāda vārdu pārmaiņa, tā kliedz — nositīšu, pakāršu, nošaušu. Reiz, būdams “kunga prātā”, viņš nāca man virsū ar akmeni, izsaucu policiju, tad kaimiņš dabūja mazliet “pasēdēt”. Kaisīja mācītājmājas durvju priekšā suņu izkārnījumus, tas vien liecina par šīs personas kultūras līmeni… Dialogs ar viņu nekad neizdodas, neieklausās, tikai bļauj, un to zina visi, kam ar viņu bijusi darīšana. Jānis velk uz savām mājām visu, kas nav piesiets, zog, ko var nozagt. Laikam jau nesodāmības izjūta radusies, tāpēc jūtas visuvarens.”
Jautāts par konfliktu ar suņiem, Valdis Baltruks atsaka, klāt neesot bijis un neesot redzējis, ka viņa suns plosa Zablocka suņus. ‘‘Varbūt vainīgas lapsas?’’ domā mācītājs. ‘‘Interesanti ir tas, ka mans suns viņa suņus sāka apdraudēt tikai pēdējā gadā, kaut šis suns man ir jau deviņus gadus! Tas taču ir smieklīgi, Zablockis vienmēr meklē, kur piekasīties. Bet nu man reiz viņa bezkaunība ir līdz kaklam, vadzis ir lūzis, un tagad būs citādi.’’
***
Jānis Zablockis mācītājam uzrādījis ļoti daudz “apsūdzību”, taču brīžiem likās, ka vietā ir tautā zināmais teiciens par to, ka cita acī skabargu redz, bet savā baļķi nepamana. Diez vai kāds labprāt gribētu tādu kaimiņu, kuram kārtība ir pilnīgi sveša, jo nekas neliecina, ka te gādātu par sakoptību — vecu automašīnu vraki, sūnās ieaugusi zaru kaudze, visapkārt dažādi krāmi. Lai gan šis ir “Rītu” pagalms, tomēr māja mācītājmuižai ir tik tuvu, ka viss redzams kaimiņos. “Man kauns, ja atbrauc viesi un redz šo milzīgo nekārtību,” nosaka mācītājs.
Kā novēroja “Staburags”, laikam jau arī dzīvnieki Zablockiem nav īpaši cieņā. Viens no suņiem mitinās neapskaužamā patvērumā — apaļā metāla caurulē, saimnieki nav pat papūlējušies tajā ielikt salmus vai segu.
