Daudzeses pamatskolā šajā mācību gadā sācis strādāt jauns sporta skolotājs — Kaspars Židovs. Viņš nesen beidzis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (LS PA) un atgriezies skolā, kurā kādreiz pats mācījies.
Pirms sarunas ar Kasparu vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Turpina spēlēt hokeju
— Kāpēc izvēlējies skolotāja profesiju?
— Godīgi sakot, kad nolēmu studēt LSPA, tad nedomāju, ka būšu skolotājs. Vēlējos apgūt hokeja trenera profesiju. Taču, lai iegūtu vecākā hokeja trenera kvalifikāciju, man pirmos trīs gadus bija jāstudē arī pedagoģija un pēc tam divus gadus apguvu trenera iemaņas. Tagad varu būt gan hokeja treneris, gan skolotājs, un es to nenožēloju.
— Kāpēc tieši hokeja treneris?
— Mācoties Daudzesē, sāku apmeklēt hokeja treniņus Aizkraukles ledushallē. Kad pabeidzu Daudzeses pamatskolu, devos uz Aizkraukles novada ģimnāziju, kur mācījos pusotru gadu un turpināju trenēties hokejā. 11. klases vidū aizgāju uz Rīgas 85. vidusskolu, kas bija ar hokeja novirzienu. Mācījos hokeja klasē, kur vispārējā izglītība bija apvienota ar treniņiem hokejā. Tad arī sapratu, ka vēlos savu dzīvi saistīt ar hokeju.
— Tomēr atgriezies Daudzesē, kur nodarboties ar hokeju ir maz iespēju.
— Galvaspilsēta mani nesaistīja, tāpēc kopā ar ģimeni atgriezos laukos. Turklāt Rīgā ir mazāk iespēju atrast sporta skolotāja darbu. Pirms atgriešanās dzimtajā pusē biju dzirdējis baumas, ka ledushalle Aizkrauklē atsāks darbību, bet tas diemžēl nenotika. Taču turpinu spēlēt hokeju, braucu gan uz Ogri, gan Rīgu. Piedalījos arī vasaras hokeja kausā, kas notika Ogrē.
Rīgā darba nav
— Vai tiešām Rīgā nevajag skolotāju?
— Tā tas patiešām ir. Mans kursabiedrs un labs draugs apbraukāja gandrīz visas Rīgas un tuvākās apkārtnes skolas un neatrada nevienu vakanci. Visas vietas ir aizņemtas. Praksē gan pastrādāju Rīgas skolā, kurā pats biju mācījies — 85. vidusskolā.
— Kas šajā darbā ir pozitīvākais?
— Tās noteikti ir neviltotās bērnu emocijas un gandarījuma izjūta. Man patīk strādāt ar bērniem, redzēt viņu prieku, sasniegumus. Nupat piedalījāmies “Staburaga” krosā, un viens no mūsu skolēniem tur izcīnīja otro vietu. Viņa patiesais prieks arī lika saprast, ka tas ko mēs, skolotāji, darām, nav veltīgi.
Atbild ar rupjību
— Vai lauku bērni atšķiras no rīdziniekiem?
— Laukos bērniem ir lielāka vēlme nākt uz skolu un kaut ko darīt. Rīdzinieki ir mazāk aktīvi. Viņi sporta stundas apmeklē bez motivācijas. Te pēc stundām ir dažādi sporta pulciņi, kurus bērni ļoti aktīvi apmeklē, bet Rīgā ir pretēji. Ja sporta stunda ir pirmā, tad bieži vien uz to ierodas tikai daži audzēkņi. Arī pēc stundām — kā noskan zvans, tā visi dodas mājās, un viss. Nezinu, ar ko viņi tur nodarbojas, droši vien sēž pie datora. Laukos bērni ir aktīvāki, iespējams, tāpēc, ka viņi tā jau no mazotnes pieraduši — vairāk laika pavadīt kopā ar vienaudžiem mājas vai skolas pagalmā. Protams, visur ir arī izņēmumi.
Rīgas skolā es biju tikai praktikants, un bērni to zināja, līdz ar to bieži vien viņu attieksme pret mums bija citādāka nekā pret īsto skolotāju. Tur skolēni varēja atļauties uz aizrādījumu atbildēt ar rupjību vai vienkārši pateikt: “Es šodien neko nedarīšu.”
— Kāpēc daļa jauniešu, kas apgūst skolotāja profesiju, nestrādā skolā?
— Iespējams, viņi jau studiju laikā saprot, ka tas darbs nav viņiem. Nevar noliegt, ka liela daļa nevar izturēt psiholoģisko slodzi, kas ir skolā. Arī es, sākot studēt, domāju, ka nekad par skolotāju nestrādāšu. Bet, esot praksē, sapratu, ka tas ir ļoti interesants darbs. Strādājot ar bērniem, ir jābūt pacietībai.
Ģimene atbalsta
— Vai nav grūti izbraukāt uz treniņiem Rīgā?
— Viegli nav. Ir dienas, kad agri rītā dodies uz darbu un mājās pārrodies tikai vēlu vakarā. Spēles parasti ir vakaros. Tāpat ir dienas, kad stundas sākas no rīta un pēc tam vēl treniņi bērniem, tā ka dažreiz ir diezgan gara darba diena. Tad iznāk tikai aizskriet uz mājām, paēst, tad — prom uz Rīgu.
— Vai ģimene atbalsta?
— Jā. Meitiņa gan vēl ir ļoti maza, tikai pusgadu veca, bet sieva manu izvēli atbalstīja un bija priecīga, ka es sāku strādāt par skolotāju.
— Kā ir strādāt ar saviem bijušajiem skolotājiem?
— No laika, kad es mācījos skolā, tagad strādā tikai divas skolotājas un direktors. Bet nekādu problēmu nav. Te ir ļoti jauks kolektīvs, ja lūdzu kādu padomu, to noteikti gūstu. Apzinos, ka ir vēl daudzas lietas, ko nezinu. Man ir arī audzināmā klase, tā ka tieši vecāko un pieredzējušo kolēģu atbalsts ir ļoti svarīgs, un zinu, ka te es to varu vienmēr saņemt.
