Ilga Sīle Kokneses senioru klubiņu “Pīlādzītis” vada divus gadus, un šomēnes viņu par vadītāju ievēlēja atkārtoti. “Manā dzīvē visu laiku kaut kas notiek,” viņa saka.
No galvaspilsētas uz mežu
— Kā jūs, būdama rīdziniece, nokļuvāt Koknesē?
— Meita Māra un viņas vīrs Guntis kādreiz dzīvoja Rīgā, taču viņiem sava dzīvokļa nebija. Abi mitinājās draugu sportistu dzīvokļos, kamēr viņi braukāja pa sacensībām. Kad Koknesē, kolhoza somu pirtī, bija znota vecāsmātes zelta kāzu jubilejas svinības, znots uzzināja, ka pirtnieks iet projām no darba, un piekrita strādāt viņa vietā un dzīvot mājā, kurā viņš līdz tam bija dzīvojis. Abi tur laimīgi nodzīvoja četrus gadus, taču reiz znots, nākdams no pirts, salasīja sēnes. Domādams, ka tās ir saulsardzenes, kuras var ēst tāpat, viņš pagatavoja salātus — piegrieza ķiploku, tomātu, piebēra piparus un aicināja arī Māru tos nogaršot. Māra toreiz bija paēdusi un ļoti aizņemta, jo viņai bija jāsagatavo stundu saraksts Ogres mākslas skolā, tādēļ viņa atteicās. Izrādījās, sēnes ir zaļās mušmires, un znots saindējās. No Aizkraukles slimnīcas viņu aizveda uz Rīgu. Viņš vēl bija spirgts, staigāja, teica, ka jāveic analīzes, jāpaārstējas un tad varēs braukt mājās. Kad ārsti lika novilkt laulības gredzenu un pulksteni un tos atdeva Mārai, bija jocīgi. Vēlāk viņš nonāca bezsamaņā, un ārsti nekādas cerības vairs nedeva. Tā mans mīļais znotiņš 31 gada vecumā aizgāja, tieši manā vārdadienā, bet meita jau 27 gados bija kļuvusi atraitne. Meita vēlējās arī turpmāk dzīvot Koknesē, tur bija arī pīles, zosis, vistas, truši, suņi un kaķi. Viņa zvanīja, vai nevaru atbraukt. Lai būtu ar meitu, pametu labu darbu, vīru, teātra un koncerta iespējas, sabiedrisko dzīvi un pārcēlos uz Koknesi, māju meža vidū, kur ūdens jāstiepj no akas un malka — no šķūņa. Kopš tā laika pagājis 20 gadu. Joprojām dzīvoju mājā, kura kādreiz bijusi Latvijas armijas ģenerāļa Bangerska vasarnīca.
Ceļš tumsā gaišs
— Vai lauku darbi nebija par grūtu?
— Lauku darbi man nebija sveši, jo mūsu ģimene kādreiz dzīvoja mājā Rīgā, Pārdaugavā, mums bija liels dārzs. Koknesē vārīju ēdienu putniem un suņiem, staipīju lielus katlus, strādāju biešu un kartupeļu laukā, iegrimu darbā, lai nebūtu jādomā par notikušo. Vakarā kā akmens ūdenī ievēlos gultā un aizmigu. Centos, cik spēju, bet nebija jau vairs tā spēka un veselības kā jaunībā.
— Vai nenožēlojat, ka laukos arī palikāt?
— Noteikti nē! Te ir miers, klusums, skaista daba. Vēlāk uz Koknesi pārcēlās arī mans vīrs Gunārs. Taču reiz, izkāpjot no autobusa un nākot mājās, viņš pakrita un tur arī palika. Viņš bija miris. Aizvedām uz Pļaviņām. Mājupceļā bija elles tumsa, domāju, kā atradīšu ceļu? Bet ceļš tumsā vienmēr ir gaišs.
Vārds kosmosā
ierakstīts
— Ko tagad dara jūsu meita?
— Viņa ir beigusi Mākslas akadēmiju un strādā Ogres mākslas skolā. Pagāja vairāki gadi, un viņa apprecējās otrreiz, ģimenē piedzima meita Austra. Mazmeita priecājas, ka viņai ir vecmāmiņa laukos. Kādreiz viņai gatavoju mazas dzejoļu grāmatiņas ar attēliem — sacerēju dzejolīšus par to, kas laukos noticis. Uz visām grāmatiņām uzrakstīju: “Izdevniecība Vinters un Vapa”. Vinters ir suns, bet par Vapu mani iesauca mazbērni, meitas meita un dēla dēls, lai gan pirms tam abi nebija tikušies. Laikam šis vārds kosmosā ierakstīts. Tagad mazmeita jau liela un teic, ka mani dzejoļi vairs neesot moderni — visi rakstot bez atskaņām.
Savam ārstam
uzraksta grāmatu
— Kura dzejniece pašai ir vismīļākā?
— Tā ir Skaidrīte Kaldupe. Ļoti patīk arī Grigore Vieru.
— Man teica, ka pasākumos jūs dzeju vienmēr runājat no galvas.
— Jā, tā ir, no galvas zinu arī visus dzejolīšus, kurus rakstīju mazmeitai.
— Varbūt rakstāt arī stāstus?
— Esmu ļoti daudz rakstījusi “Latvijas Avīzei”, izteikusi savas pārdomas par dažādiem jautājumiem, piedalījusies vēstuļu konkursos. Raidījumam “Mikrofons” rakstīju interesantas lietas par ģeogrāfiju, dažādiem notikumiem. Tomēr stāstus nerakstu, bet vienu grāmatu gan uzrakstīju apmēram 230 datorraksta lappušu apjomā — veltītu savam dakterim Pēterim Studeram viņa 40. dzimšanas dienā. Viņš man veica gūžu operāciju.
— Kā radās doma par grāmatu?
— Vispirms brīnumaini bija tas, kā dabūju naudu gūžu operācijai. Vajadzēja ļoti lielu summu, un to man iedeva mātes māsas vīra māsīcas pusbrāļa dēls no Amerikas, kurš bija manā vecumā. Paldies viņam! Jau apmēram12 gadu vecumā viņš bija ziedojis nieri savam dvīņubrālim. Taču viņš pats bija slims un pāris gadu pēc tam nomira. Par savu labdari uzrakstīju arī grāmatā. Kad pēc operācijām ārstam teicu: “Dakter, man šķiet, ka viss notikušais ir viens liels Dieva brīnums. Esmu tik laimīga!”, viņš atbildēja: “Ilga, uzrakstiet par to. Uzrakstiet grāmatu.” Varbūt dakteris šo 1995. gada oktobrī notikušo sarunu aizmirsa, bet es ne. Zinu, ka viņš grāmatu ir arī izlasījis. Dakteris ir ļoti cilvēcīgs, izcils profesionālis ar Dieva dotu talantu.
Ir tikai divas iespējas
— Vai ārstiem esat devusi arī aploksnes?
— Nekad mūžā nevienu santīmu! Uzskatu, ka tā būtu gan sevis, gan viņu pazemošana. Pateicos citādāk — dakterim uzdāvināju meitas Māras gleznu un sava dēla Ulda tulkoto grāmatu. Uldis bija ļoti labs tulkotājs, ar gudru galvu un labu sirdi, asprātis un jokdaris, viņš prata tulkot grāmatas arī no angļu uz vācu valodu un otrādi, retais to spēj. Taču viņš nomira 48 gadu vecumā. Arī brālis nomira jauns, 45 gadu vecumā. Viņš bija lielisks pianists un komponists.
— Kā daudzajām bēdām esat tikusi pāri?
— Smagos dzīves triecienus nevar izmainīt — viss jāpieņem, kā ir, jāsamierinās, lai arī dvēsele sāp un nervu gali dzirksteļo. Ja notiek kas šausmīgs, ir divas iespējas — tu nomirsti vai arī saņemies un ej tālāk. Ir negulētas naktis, īpaši, ja mūžībā aiziet pašas bērns, un tu domā, varbūt kaut kas nepareizi izdarīts. Tomēr ar raudāšanu neviens nav piecelts un atdzīvināts. Mirušo gari man palīdz, viņi jau tepat vien ir. Es jau neesmu viena — Dievs debesīs visu redz.
Divreiz pa 15
— Cik liela loma jūsu dzīvē bijusi pašas vecākiem?
— Ļoti liela. Izaugu inteliģentā ģimenē — mans paps bija grāmatvedis, bet māte — mūzikas un valodu mājskolotāja. Viņa prata četras valodas — krievu, angļu, vācu un franču. Mātes tēvs bija sieviešu kažoku skroderis, vasarās viņš dzīvoja Suntažos, bet ziemās — Maskavā. Tēvs bija viens no Latvijas Universitātes kora un kora “Dziesmu vara” dibinātājiem un aktīviem dalībniekiem, ēverģēlību pilns, ar labu humora izjūtu. Viņa piemiņai uzrakstīju atmiņu stāstījumu, tomēr nevaru sev piedot to, ka viņa interesantos stāstus neierakstīju magne-
tofona lentē, jo viņš tam nepiekrita. Arī mātei bija laba humora izjūta. Abi vecāki bija godīgi un strādīgi. Ģimenē augām četri bērni — trīs māsas un brālis. Tēvs mums bērnībā izteiksmīgi lasīja priekšā, un mēs, visi bērni, no viņa pārmantojām emocionālo runasveidu un kļuvām par labiem stāstītājiem. Lai gan toreiz bija grūti laiki, vecāki mūs visus izskoloja augstskolās — viena māsa kļuva agronome un lauksaimniecības žurnāla redaktore, otra — arhitekte, brālis — pianists, bet es — ģeogrāfijas skolotāja. Skolā nostrādāju 15 gadu, bet vēl 15 gadu Jūrmalā strādāju ekskursiju birojā.
— Kāpēc tieši 15?
— Toreiz solīja lielāku pensiju, ja vienā darbavietā nostrādāti 15 gadi, bet vēlāk likumi mainījās.
Jaunību pavada Operā
— Kur satikāt savu nākamo vīru?
— Viņš toreiz mācījās celtniecības tehnikumā Pārdaugavā un bija manas skolasbiedres brāļa draugs. Zēni netālu no mūsu mājas uztaisīja volejbola laukumu, novilka tīklu, un mēs tur daudz spēlējām volejbolu. Kad viņu ieraudzīju, sapratu, viņš ir īstais — tā bija mīlestība no pirmā acu skata — liela auguma, drukns, zilām acīm. 1958. gadā svinējām kāzas. Gandrīz visu jaunību pavadījām Operā, jo mums bija līdzīga muzikālā gaume un mākslas uztvere. Skatījāmies visas izrādes pēc kārtas. Vīrs arī ļoti labi dejoja, mūsu dejotais lēnais valsis ikvienā ballē bija “kroņa numurs”.
Ekskursijas pa Koknesi
— Kurš darbs jums bija tuvāks sirdij?
— Internātskolā, kur strādāju, man patika, lai gan darbs bija grūts, jo pie mums mācījās skolēni, kurus izslēdza no citām skolām. Vienmēr viņus aizstāvēju, iestājos par taisnību. Allaž esmu aizstāvējusi arī savus draugus un teikusi “nē”, kad visi vienbalsīgi apgalvo “jā” — viņš ir slikts, lai gan zinu, ka citi mani neaizstāvēs, jo viņiem ir bail. Man bija drosme. Kad mani uzaicināja strādāt ekskursiju birojā, piekritu, un vadīt ekskursijas patika labāk. Man bieži uzticēja krievu grupas no Ļeņingradas. Reiz mani bildināja kāds neliela auguma ekskursants, par mani mazāks, tomēr es jau biju precējusies un viņu, protams, atraidīju.
— Zinu, ka tagad vadāt ekskursijas Koknesē.
— Ar Koknesi un Likteņdārzu esmu iepazīstinājusi 14 ekskursantu grupu. Viena ekskursija ilgst vidēji trīs stundas. Tas ir mans sirdsdarbs, tomēr nav jau vairs tik daudz spēka, lai ekskursijas vadītu ikdienā.
— Kurās valstīs pati esat bijusi?
— Kādreiz izbraukātas padomju republikas, tomēr otrā pusē, Rietumos, gan neesmu bijusi un tagad arī vairs nevarētu, jo ceļā nespētu tik ilgi nosēdēt.
Solītais jāpilda
— Vai jums ir kāds nepiepildīts sapnis?
— Jā, ir. Ļoti gribētu kādā tipogrāfijā izdot mazmeitai veltītos dzejolīšus, bet tikai nezinu, kā to lai izdara, jo tas ir dārgi.
— Ko jūs gribētu novēlēt citiem?
— To, ko vienmēr cenšos izpildīt pati — turēt doto vārdu, lai cik grūti solījumu izpildīt. Katru dienu pateikt kādu labu vārdu un izdarīt vismaz vienu labu darbu. Sīkstumu un izturību mācīties no cūkpupas — lai gan lietus to nosit gar zemi, cūkpupa saņemas un turpina ziedēt.
