Pēdējā laikā sarunu topā ir ne tikai politiķi, bet arī… cīsiņi un sardeles. Būt vai nebūt šim produktam mācību iestāžu pusdienās — pēdējā laika aktuālākais jautājums, uz kuru pagaidām nav galīgas atbildes. Veselības ministrijas panāktais kompromiss ar skolu ēdināšanas uzņēmumiem paredz, ka cīsiņus un sardeles no skolu ēdienkartes nesvītros, taču ar nosacījumu — ne biežāk kā reizi divās nedēļās, kā arī gaļas saturs cīsiņā vai sardelē nedrīkst būt mazāks par 70 procentiem.
Savs vārds vēl gan jāsaka Ārstu biedrībai un uztura speciālistiem, kuri varētu protestēt pret šādu variantu. Par šīm lietām sen vajag runāt skaļi, bet kāpēc gan Veselības ministrija domā, ka pārējai tautai jāēd draņķi? Vai tad man ir jākļūst par skolēnu, un tikai tad varēšu ēst normālu pārtiku? Piekrītu, ka jāēd veselīgi, taču skolas arī ir spiestas pielāgoties tam, kā bērni ēd mājās. Kamēr noteicošā būs cena, nekas nemainīsies.
Pēc portāla evielas.lv apkopotās informācijas, vairums cīsiņu satur dažādas neveselīgas E vielas, tostarp tādas, kas var kaitēt veselībai. Tās ir arī tā saucamajos bērnu cīsiņos.
Neizprotams ir lēmums aizliegt produktus, nevis noteikt pieļaujamo E vielu sastāvu. Ja ražotāji nedrīkstēs pārdot draņķus — ražos labus. Jebkuru produktu var izgatavot tā, lai tas būtu neveselīgs, un diemžēl Latvijā to ļoti maz uzrauga un reglamentē. Citās valstīs aizliegto pārtikas piedevu saraksts ir daudz garāks nekā Latvijā. Ieteikums varētu būt ne tikai tos aizliegt pārdot skolēniem, bet pārdot vispār. Diez vai būs daudz tādu bērnu vecāku, kuri varētu katru dienu iegādāties tikai kvalitatīvus cīsiņus. Arī skolās tos tik bieži nepiedāvātu, ne arī pašiem tā gribētos pirkt, jo cena būtu visai augsta.
Kāda pensionāre teica, ka viņa desas kvalitāti pārbauda, iedodot to savam sunim — ja dzīvnieks neēd, tad tā nav īsta desa. Suns diemžēl tikai retu reizi “akceptē” saimnieces pirkumu. Parasti dārgāko.
