Vēl šī gada sākumā prognozes, saistītas ar degvielas cenām Latvijā, bija dažādas. Vairāki eksperti izteica bažas, ka benzīna viena litra cena pārsniegs viena lata robežu, savukārt degvielas tirgotāji pauda cerību, ka līdz 90 santīmiem šī cena tā arī nenonāks. Patiesība izrādījās kaut kur pa vidu, un nu jau ilgstoši A95 markas benzīna cena svārstās ap 90 santīmiem. Šīs svārstības visvairāk vērojamas tieši divu lielāko tirgotāju “Neste” un “Statoil” uzpildes stacijās, kas, tuvojoties nedēļas nogalei, nereti cenas samazina, lai jau nākamās nedēļas sākumā tās varētu atkal paaugstināt.
Tikmēr daļa uzņēmēju, kas savulaik ir nevis kļuvuši par kādas lielas starptautiskas degvielas tirdzniecības kompānijas pārstāvjiem Latvijā, bet gan mēģinājuši benzīnu un dīzeļdegvielu pārdot pašu spēkiem, šobrīd meklē veidus, kā izdzīvot, jo, strādājot tāpat kā līdz šim, ar lielajiem flagmaņiem konkurēt vairs nespēj. Piemēram, SIA “Liepiņš” izšķīrās par visu sev piederošo degvielas uzpildes staciju iznomāšanu SIA “Ziemeļu nafta” turpmākos desmit gadus. Līdz šim darījumam “Ziemeļu naftai” bija 19 uzpildes staciju, bet līdz ar nomas līguma noslēgšanu tā ieguvusi savā rīcībā četras uzpildes stacijas Rīgā — Strengu, Vībotņu, Ūdens un Deglava ielā, kā arī Inčukalna novadā, uz Veclaicenes šosejas. Taču tās nebūt nav vienīgās degvielas mazumtirdzniecības kompānijas, kas mēģina savu turpmāko darbu organizēt šādā veidā.
Lai izdzīvotu, pietiekami daudzu mazo degvielas uzpildes staciju īpašnieki izšķiras par savu uzņēmumu apvienošanu ar spēcīgākiem spēlētājiem vai to pārdošanu — apliecina Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Stirāns.
— Pēdējā laikā benzīna cenas Latvijā ir ap 90 santīmiem litrā, tomēr faktiski nepārtraukti notiek tās svārstības vairāku santīmu robežās. Vai ir iespējams definēt, kas īsti notiek ar degvielas cenām?
— Naftas un mazuta cenas pēdējā laikā pasaules tirgū dažādu notikumu ietekmē mainās ļoti strauji, un tādējādi arī ir vērojamas izmaiņas mazumtirdzniecības cenās. Diezgan bieži ir dzirdams, ka pasaulē šiem produktiem cenas gan regulāri mainās, taču Latvijas mazumtirgotāji uz šo procesu pietiekami bieži un savlaicīgi nereaģē. Kā liecina pēdējā laika dati un situācija degvielas uzpildes stacijās, šobrīd arī vietējie mazumtirgotāji uz cenu izmaiņām reaģē ievērojami biežāk.
— Cik liela loma degvielas cenu maiņai ir iekšējiem faktoriem?
— Protams, šāda loma ir. Jāņem vērā, ka Latvijā ir pietiekami daudz dažādu degvielas tirgotāju un valda konkurences cīņa. Tirgotāji izmanto dažādus paņēmienus, kā piesaistīt tieši savām uzpildes stacijām vairāk klientu, ieskaitot atlaižu politiku degvielai, piemēram, nedēļas nogalēs. To, kurā brīdī šādas atlaides piemērot vai nepiemērot, gan izdomā katrs tirgotājs pēc saviem ieskatiem.
Jāteic gan, ka pēdējā laikā biežās cenu maiņas nav vienīgais lielās konkurences cīņas rezultāts. Jau noteiktu laiku ir vērojams process, kad no tirgus faktiski aiziet mazie degvielas tirgotāji. Tie apvienojas ar lielākiem tirgus spēlētājiem, pārdod savas degvielas uzpildes stacijas vai arī vienkārši slēdz uzņēmumus. Jau iepriekš tika prognozēts, ka šādas tirgus korekcijas varētu notikt, un šobrīd tas arī piepildās. Tiesa, vismaz pagaidām vēl nav iespējams pateikt, cik degvielas tirgotāju ir izšķīrušies par attiecīgo soli.
— Vai jūsu skatījumā šis mazo degvielas uzpildes staciju apvienošanās, pārdošanas un likvidācijas process turpināsies arī nākotnē?
— Domāju, ka par noslēgušos šo procesu nosaukt vēl būtu pāragri, tas turpināsies vēl dažus turpmākos gadus.
— Kā degvielas tirdzniecības kompānijas, īpaši mazās, kas strādā lauku reģionos, pārcieš augstās cenas?
— Nenoliedzami, izturēt situāciju, kāda ir izveidojusies saistībā ar augstajām cenām, vieglāk ir izturēt lielajām degvielas mazumtirdzniecības kompānijām, kurām ir pietiekami augsts patēriņa līmenis, kas ļauj noteikt salīdzinoši mazu uzcenojumu katram litram. Jāteic, ka tieši augstās cenas faktors lielā mērā ir kalpojis par iemeslu tam, ka mazie mazumtirgotāji ir bijuši spiesti lemt par sava biznesa pārdošanu, likvidāciju vai arī apvienošanu ar citiem tirgotājiem. Kā jau teikts, šis process turpinās.
— Kā patērētāji ir reaģējuši uz straujo degvielas, īpaši benzīna cenas sadārdzinājumu? Vai šogad var runāt par degvielas patēriņa samazinājumu Latvijā?
— Par samazinājumu galīgi runāt nevar. Šīgada pirmajos sešos mēnešos degvielas patēriņš, salīdzinot ar situāciju attiecīgajā periodā pērn, ir palielinājies par vienu procentu. Protams, var teikt, ka palielinājums ir niecīgs, un tā ir taisnība, tomēr notiekošais šajā jomā liecina par pozitīvu tendenci. Fakts, ka degvielas patēriņš kaut nedaudz aug, liecina, ka daudzkārt izskanējušās runas par ekonomikas atveseļošanos, attīstību Latvijā nav bijušas bez pamata. Cita runa ir par to, ka ir mainījusies Latvijas automašīnu parka “ēstgriba”. Respektīvi, ir samazinājies benzīna patēriņš, bet ir pieaudzis dīzeļdegvielas un gāzes patēriņš. Jāatgādina, ka šogad, valsts budžetu konsolidējot, tika palielināts akcīzes nodoklis tieši benzīnam, tādējādi sadārdzinot šo projektu, un patērētāji uz to ir adekvāti reaģējuši, izvēloties auto ar dīzeļmotoriem, kā arī investējot savu automašīnu aprīkošanā ar gāzes iekārtām.
— Parasti kontekstā ar degvielas tirdzniecību tiek runāts arī par šī produkta kontrabandu. Kāda ir situācija šajā jomā?
— Protams, nevar noliegt, ka nelegālās degvielas īpatsvars Latvijas tirgū ir pietiekami liels, tomēr objektīvu iemeslu dēļ tās patiesos apmērus aprēķināt nav pat iespējams. Būtiska šī problēma ir Latgales reģionā, kas, kā zināms, ir līdzās Krievijas robežai. Nevar noliegt, ka kopējā ekonomiskā situācija Latgalē krasi atšķiras, piemēram, no Rīgas vai Kurzemes. Tomēr mēs skaidri redzam, ka ievērojami atšķiras legālās degvielas patēriņš Kurzemē un Latgalē, proti, pēdējā no abiem šiem reģioniem tas ir mazāks. Šis aspekts ļauj uzskatīt, ka Latvijas — Krievijas robeža joprojām ir “caura” un mūsu valstī ievestais nelegālās degvielas apjoms ir pietiekami liels.
— Bieži izskanējis, ka daļa Latgales iedzīvotāju, kuri krīzes dēļ ir palikuši bez darba, mēģina piepelnīties, ieved no Krievijas degvielu savu automašīnu tvertnēs un pēc tam mēģina to realizēt. Runa ir par šāda veida nelegālo tirdzniecību vai arī kontrabandu rūpnieciskos apmēros?
— Tirgū notiekošie procesi ļauj domāt, ka tie nelegālās degvielas apjomi, kas tiek izplatīti Latvijā, tomēr nevarētu būt ievesti ar dažām vieglajām automašīnām vai tamlīdzīgā veidā. Te visdrīzāk runa ir par organizēto noziedzību. Protams, ir cilvēki, kas izmanto automašīnas ar lielām tvertnēm, lai varētu ievest degvielu un to pārdot, tādējādi pelnot sev iztiku. Tomēr šādi ievestais degvielas apjoms ir salīdzinoši niecīgs un nesagādā nopietnas problēmas legālajiem tirgotājiem. Uzņēmējus finansiāli nelabvēlīgi ietekmē organizēta nelegālās degvielas ievešana, kas notiek daudz lielākos apmēros.
— Cik lielā mērā var runāt par to, ka Latvijas degvielas tirgotāji cenu dēļ zaudē kaimiņvalstu Lietuvas un Igaunijas tirgotājiem?
— Šis jautājums ir aktuāls tikai attiecībā uz tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo pie pašas Lietuvas vai Igaunijas robežas. Ir skaidrs, ka cilvēki no Rīgas vai jebkura cita rajona nebrauc uz abām kaimiņvalstīm, lai iegādātos degvielu, jo tas gluži vienkārši nav izdevīgi. Cita situācija ir tad, ja cilvēks dzīvo piecu minūšu attālumā no degvielas uzpildes stacijas Lietuvā vai Igaunijā — šādos gadījumos ir izdevīgi brīžos, kad kaimiņvalstīs degvielas cena ir zemāka nekā Latvijā, doties pēc tās uz turieni. Īpaši uzskatāmi tas ir, piemēram, Valkā, kas robežojas ar Valgu Igaunijā — tur iedzīvotāji abas šīs apdzīvotās vietas faktiski visu laiku ir uzskatījuši par vienu pilsētu.
