Jānis Siņica no Daudzeses pagasta “Laucīšiem” par bitenieku kļuva, kā pasakās stāsta — uztaisīja stropu no tā, kas bija pie rokas, un gaidīja, kad bites atlidos. Tajā gadā arī atlidoja. Pieci spieti. Pirmajos trīs gados iepazinuši viens otru, bet nu esot draugos. Jānis teic: mēs ar viņām “čomi” — es viņas bez vajadzības neaiztieku, viņas mani arī ne.
Ap māju nu divpadsmit paša izgatavotu stropu, un no katra gadā iegūst vismaz pudu medus. Tagad pēc pieciem ar bitēm kopā pavadītiem gadiem Jānis par viņām var daudz pastāstīt.
Guļstropos nepatīk
Māju Daudzeses pagastā Jānis nopircis jau pirms divdesmit gadiem, bet dzīvojis Rīgā un uz šejieni vien atbraucis paretam. Pirms pieciem gadiem, kad devies pensijā, atnācis uz palikšanu. Ap māju ir 7,5 hektāri zemes, un pamazām te iekopts dārzs, ogulāji un pat sava pūpolu birzs. Pakāpeniski audzis arī bišu saimju skaits. Bites reiz arī Jāņa tēvam bijušas, bet Jānis pats bērnībā baidījies no dzēlieniem un tāpēc neinteresējies par medus nesējām. Brālim Limbažos gan ap 40 saimēm esot.
Ar cik saimēm sācis saimniekot? “Ar vienu,” saka Jāņa kungs. “Galīgi nekā nebija, vien āmurs un cirvis. Domāju, jāuztaisa strops. Sākumā gribēju nopirkt, bet tuvumā neviens nepārdeva. Devos uz bibliotēku, paņēmu grāmatas par stropu gatavošanu. Pēc pirmā nodomāju: kāpēc tikai vienu? Tapa vēl četri. Sataisīju rāmīšus, saliku, un bites ienāca pašas. No kaimiņa dravas atlidoja spiets un nosēdās manā eglē. Saku kaimiņam: tavas bites atnāca. Viņš teic: ņem ciet. Tā arī viss sākās. Pavēroju, ko viņas stropā dara. Iedzīvojās un sāka medu nest. Uzliku magazīnas, un tajā gadā bija labi daudz medus. Pēc tam uzcirtu pārējos stropus. Biju Rīgā izstādē, un tur labs strops bez rāmīšiem maksāja ap 180 latu. Jāparēķina, cik esmu ietaupījis. Izmēģināšanai uztaisīju arī pāris guļstropu, bet jāsecina, ka bitēm tādi nepatīk. Pirmo medu izsviedu pie kaimiņa, bet savu medus sviedi no kaimiņienes dabūju. Nedaudz pielaboju, un vēl gadiem kalpos.”
Bēgt nedrīkst
“Arī tagad nebūt tā nav, ka puspliks pie bitēm ietu,” teic Jānis. “Lai nestāsta, ka citiem dzēlieni nekaitē. Pampst un sāp visiem. Bet pirmajā gadā bija tā, ka vienā reizē ap četrdesmit bišu iekoda. Nedomāju par piesardzību, jaka vaļā, bez dūmekļa. Kā klupa man virsū, knapi savaldīju. Bēgt, bitei padoties nedrīkst, tad rodas reflekss, un nākamreiz būs bail tuvoties. Jācenšas savaldīt. Uzmetu stropam vāku un tikai tad atkāpos. Sakoda pamatīgi, kamēr tiku līdz upei. Galva sapampa, ka bija kauns laukā rādīties. Tad radās respekts pret bitēm. Nozvērējos bez dūmekļa nekad vairs pie viņām neiet.”
Daļēji zināšanas dravniecībā Jānis ieguvis kursos Aizkrauklē. Esot sapulcējušies gan bitenieki, kuriem daudz saimju, gan tādi, kuriem pāris, un līdz ar to intereses atšķirīgas. Tāpēc secinājums — iemācīties var lielākoties ikdienas darbā. Lieti noderētu bitenieku biedrības atbalsts, iegādājoties tādus materiālus kā zāles, barības vielas, bet pagaidām viss jādara pašu spēkiem. Invertēto cukura sīrupu, kas labs bišu piebarošanai, izdevās atrast Madonā. Lai lētāk un izdevīgāk nopirktu, jāsadarbojas ar kaimiņu, kurš arī bitenieks.
Ziemā ēdot medu vai cukuru, bites patērē vairāk enerģijas, bet sīrupu viņas uzņem vieglāk. Stropā atstājot viršu vai rapšu medu, bites aiziet bojā, tāpēc ar sīrupu barot arī drošāk. Šogad Jānis saimei paredzējis ap pieciem kilogramiem sīrupa, kas, protams, visai ziemai būs daudz par maz, un lielāko barības daļu — 15 kilogramu — tomēr veido medus. Ja pārietu tikai uz sīrupu, ziemai būtu nepieciešami ap 120 latu. Katru ziemu viena trešā daļa bišu iet bojā. Pavasarī slimības varroatozes, kas novārdzina bites, dēļ iznīka četras saimes. Reiz, ieliekot stropā zāles, grīda bijusi nosēta sarkanām ērcītēm.
Savādās šūnas
pārkausē svecēs
Jāmeklē arī, kur lētāku un labāku šūnu materiālu nopirkt. Šūnas agrāk maksājušas 50 santīmu gabalā, tagad jau 80. Gadā nepieciešams tuvu simtam. Kāda veikalā Aizkrauklē uzgājis par izdevīgu cenu, bet baltā krāsā. Nopircis, katrā stropā pa piecām ielicis, bet bites tās nav pieņēmušas. Visas savādās šūnas saimnieks pārkausējis svecēs.
Tā kā daudz zemes ap māju, iesējis pusotru hektāru bišu amoliņa. Apstrādātu vairāk, bet nav savas tehnikas. Arī sēklu nebijis viegli dabūt. Meklējis internetā un tēva dzimtajā pusē Limbažos atradis. Kāds paziņa pārdevis, teicis, nav īsti laba, kopā ar pērkoņu sēklām. Nopircis 12 kilogramu. Iepriekšējos gadus šur tur pasējis vien kilogramu, bet vietām saauga kā mežs, un visas bites tur vien dzīvojušās. Šogad arī pērkones un sinepes labi ziedēja, un skats bija skaists, kad bites tajās no vienas vietas. Kad jāsāk pļaut zāli, tad gan jāuzmanās, ka matos neiepinas, tad iedzeļot kā likts, tāpēc labāk cepuri uzvilkt.
Garduma dēļ zobu izlauzīs
Šogad par medus trūkumu nevarot sūdzēties. Vienā stropā, kurā dzīvo dzeltenākas un ņiprākas bites (Jānis tās sauc par itālietēm), pat divas magazīnas bijušas pilnas. Lai arī citi lieloties ar nez kādām rekordražām, no vienas bišu saimes normālā vasarā varot iegūt pudu — 16 kilogramu — tīra medus. To gan bitenieka tēvs atzinis, gan vecie dravnieki sakot. Viena saime ir slinkāka un atnes mazāk nektāra, citās — bišu māte ne tik spējīga vai saime mazāka, bet pārsvarā puds no stropa iznāk.
Augusta beigās noņēmis pēdējo medu, tagad stropos saliktas kastes ar sīrupu un bites ar to piepilda šūnas. Pēdējais laiks paēdināt. Nedaudz sašaurinājis arī telpu stropā no 16 rāmīšiem līdz astoņiem.
Pēdējos gados bieži runā par bišu izzušanu, bet saimnieks novērojis, ka viņas savā starpā karo un stiprākās nokož vājākās. Saimei, kura ir vāja un maza un kurā jau gatavs medus, uzbrūk bites — laupītājas. Bites apdraud arī caunas un žurkas, tāpēc stropa stūri jāapkaļ ar metālu, bet viena otra negantniece zobus izlauzīs, bet mierā neliksies. Brīvākā laikā, kafiju dzerot, pavērojot arī iršu uzvedību. Nosēžas viens tāds uz palodzes un gaidot, kad garām lidos bite. Veikli noķer to, nokož galvu un pašu biti izēd. Viens otrs irsis nekaunīgi uzsēžas uz stropa skrejas. Tādu gan gaida nāve, bites — sargi uzbrūk un dzīvu neatstāj. Lai cīnītos ar iršiem un lapsenēm, kokos un bēniņos Jāņa kungs iekar plastmasas pudeles ar saraudzētu ievārījumu. Bitēm tāds raudzējums negaršo, bet pie iršu pūžņa piekārtā pudelē visa saime noslīkst.
Vai pēc bišu uzvedības var noteikt, kāda būs gaidāmā ziema? “Šogad viņas cenšas iekārtoties stropa malā, ne kā citus gadus pa vidu, saules pusē,” stāsta Jānis. “Gar malām jāliek siltināmais materiāls, un tāpēc bites jāorientē uz viduci, bet viņas spītīgi tiecas uz malu. Pērn, kad bija auksta ziema, neko tādu nenovēroju.”
