Aizvadītajā nedēļā 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanas bija nozīmīgākais notikums. Pirms vēlēšanām tomēr vēl šaubījos, par ko balsot, un izvēli izdarīju starp diviem sarakstiem. Mani politiskā priekšvēlēšanu reklāma neietekmē, bet galvenais ir cilvēku paveiktais.
Lai arī kādi ir vēlēšanu rezultāti, domāju, ka deputātiem jāspēj sastrādāties, it īpaši, ja pārstāvētas vairākas partijas. Tas ir tāpat kā jebkurā kolektīvā — kādam dažkārt jāpaiet solīti pretī otram. Tiklīdz sākas rīvēšanās, tā nekā laba nav, un viens otram bojā nervus.
Iepriekš daudz diskutēja, vai vajadzēja atlaist Saeimu, lai rīkotu ārkārtas vēlēšanas. Domāju, ka vajadzēja to darīt, jo deputātiem jāzina, ka arī tautai ir teikšana. Vai kaut kas mainīsies pēc šīm vēlēšanām? Grūti pateikt. Domāju, ka Latvijai vajag vienu stingru vadītāju, kurš būtu gan ekonomists, gan jurists, gan politiķis. Valsts vadītājam jābūt arī intuīcijai. Katrā ziņā tādam cilvēkam, kurš domātu ne tikai par to, kā piepildīt savas kabatas, bet pirmām kārtām, kā pabarot tautu. Savas kabatas jau var piepildīt tikai uz tautas rēķina. Te gan jāatceras — ja nepabarosi tautu, tad beigās pats vari palikt tukšā.
Var jau būt, ka vēlēšanas ir tikai “aisberga” redzamā daļa un “augšā” lielos vilcienos jau iepriekš viss ir saskaņots. Tomēr esmu pārliecināta, ka visu nevar iepriekš paredzēt, tāpēc pārmaiņām jābūt. Es gan nedomāju, ka tieši oligarhi būtu tie sliktākie Saeimas deputāti. Viņiem naudas, visticamāk, ir pietiekami, un varbūt tāpēc viņi nedomās tikai par savu labumu, bet atcerēsies arī citus. Tas, kurš ir ar tukšām rokām, vairāk rūpēsies par sevi. Un, kamēr cilvēks ir paēdis, viņš jau tā īsti pārējos nesaprot. Saistībā ar to dzirdētas pat anekdotes par bezpajumtniekiem. Vienam tādam jautā: ko tāds domīgs? Viņš atbild, ka prātojot, vai nedoties uz Saeimu par deputātu. Tur neko daudz darīt nevajag, bet naudu saņem tāpat… Tomēr, no otras puses raugoties, — bez līdzekļiem cilvēks nemaz nevar iekļūt politikā. Bez naudas tu neesi nekas.
Šajās dienās 150 gadu jubileju atzīmēja dzelzceļa līnijai Rīga — Daugavpils. Arī man tas ir nozīmīgs notikums, jo jau no 1984. gada strādāju par biļešu kasieri dzelzceļa stacijā. Lielākoties biju vecākā biļešu kasiere — sākumā Pļaviņās, vēlāk dažādos iecirkņos visā līnijā, kur manā pārziņā bija no trim līdz sešām biļešu kasēm. Tagad esmu ierindas kasiere un strādāt iznāk dažādās stacijās šajā līnijā. Salīdzinot ar laiku, kad sāku strādāt šajā sistēmā, pasažieru skaits ir diezgan ievērojami samazinājies. Kādreiz dienā apkalpojām ap 500 cilvēku, bija vairāk reisu un Pļaviņās piestāja arī daudzi tālsatiksmes vilcieni. Iznācis pastrādāt dažādās stacijās. Uz Rīgas pusi pasažieru ir daudz vairāk, kaut arī kolēģes atzīst, ka, salīdzinot ar “treknajiem” gadiem, kritums ir jūtams.
Darba apstākļi mums, kasierēm, modernizēti, bet pasažieriem piedāvātie pakalpojumi ir ērtāki un vienkāršāki. Cenšamies dzīvot līdzi laikam un mācāmies. Ik pa laikam jākārto kvalifikācijas eksāmeni, jo bieži vien kaut kas mainās. Pasažieriem pārmaiņas arī ir ievērojamas. Tagad cilvēks biļeti vilcienam var pasūtīt un nopirkt pa telefonu. Stacijās biļetes var nopirkt līdz jebkurai vietai pat desmit dienu iepriekš bez papildu maksas. Samaksāt var arī ar norēķinu kartēm. Ja kaut kādu iemeslu dēļ to nav izdevies izdarīt stacijā, biļeti ar nelielu piemaksu bez bažām un stresa var iegādāties arī vilcienā pie konditora. Jūtams, ka pēdējā laikā cilvēki vilcienos kļuvuši kulturālāki. Nav smēķētāju, jo vilcienā to darīt nav atļauts. Tā ka no šī netikuma esam tikuši vaļā. Tas ir liels ieguvums.
Cilvēki bieži vien jautā, kāpēc arī darbdienās dienas vidū nekursē vilciens uz Rīgu. Tomēr uzņēmums raugās, lai vilcienu reisi nebūtu vienā laikā ar autobusu, kas ir neekonomiski.
Pasažieri ir visādi, jo katram cilvēkam ir citādāks raksturs. Daži atnāk ar smaidu, un es pasmaidu pretī, bet citi jau no rīta ir sadrūmuši. Tas jāņem vērā, jo mums ir darbs ar cilvēkiem, viņi ir mūsu klienti, un mēs strādājam viņiem.
Piekrītu apgalvojumam, ka dzelzceļa stacija nereti ir kā izziņu birojs, jo cilvēki jautā dažādas lietas, arī vilcienu kustības sarakstu, kuru visi var apskatīt. Ir tādi, kuri to izlasa un nekādi jautājumi nerodas, bet citi tomēr vēl pārjautā. Šajos darba gados esmu secinājusi, ka ne visi pareizi saprot sarakstu. Ne tikai veci cilvēki un bērni. Atceros, ka ar saviem bērniem, tikko viņi iemācījās lasīt, gājām pie vilcienu vai autobusu kustības saraksta, un mācīju, kā pareizi izlasīt. Tas ir svarīgi, lai cilvēks iemācītos orientēties katrā situācijā.
Ikdienā, arī personīgajās darīšanās, es braucu tikai ar vilcienu, jo autobusa šaurībā nejūtos ērti. Varbūt arī es dažkārt vēlētos, lai vilcieni kursētu tieši tad, kad man vajadzīgs. Tomēr jāsaprot arī ekonomiskā situācija. Vilcienā esmu braukusi līdz Valgai, Cēsīm, Valmierai, Siguldai. Interesanti. Latvijas dzelzceļam labs maršruts ir uz Gulbeni ar pārsēšanos bānītī. Vasarā tur notika dažādi pasākumi. Pašai diemžēl neiznāca aizbraukt, bet kolēģes bija sajūsmā. Saistībā ar līnijas Rīga — Daugavpils jubileju vilcienā muzicēja koris “Balsis” ar diriģentu Intu Teterovski. Arī par to ir labas atsauksmes.
Pagājušajā nedēļā Latvija atvadījās no pazīstamā hokejista Kārļa Skrastiņa, kurš gāja bojā aviokatastrofā Krievijā. Tas ir traģiski, ka tā var notikt ar visu komandu. Ikdienā hokejam līdzi nesekoju, bet šis ir satraucošs notikums. Pēdējā laikā gan diezgan bieži dzirdams par dažādām katastrofām, īpaši Krievijā, kad iet bojā cilvēki. Grūti pateikt, kas vainīgs — novecojusī tehnika vai cilvēku neizdarība. Kaut arī lasīju, ka avarējusī lidmašīna neesot bijusi tā vecākā.
Rudens ir laiks, kad aktīvi sēņoju. Man patīk ne tikai sēņot, bet sēnes arī garšo. Gatavoju tās dažādi. Tagad labi, ka mājās ir liela saldētava, jo sasaldētu sēņu pietiek visai ziemai. Labi padodas arī sēņu salāti. Šogad gan sēņu ir krietni mazāk nekā pērn, bet tas netraucē labi atpūsties un salasīt meža veltes.
