Pagājušajā nedēļā atsākās ne tikai skolas gaitas. No 1. septembra jau rit arī aktīvā medību sezona. Individuāli atkal var medīt aļņus, staltbriežu buļļus, rubeņus, raķeļus un mežirbes, un šonedēļ sāksies arī zosu medību sezona. Savukārt kolektīvi varēs medī no
1. oktobra.
Turpinās arī mežacūku un stirnu medības. Mūsu kolektīvs gan, ņemot vērā divas pēdējās bargās ziemas, kas jau tā meža dzīvniekiem bija grūtas, izvairījās no stirnu medībām, un šogad nevienu stirnu neesam nošāvuši. Sala dēļ jau notikusi dabīgā atlase, un mums, medniekiem, tur vairs nav ko piepalīdzēt. Tāpat diezgan daudz stirnu nokož lūši, arī aizvakar mūsu medību teritorijā uzgāju stirnu, kuru bija nogalējis lūsis. Augusta sākumā atsākušās arī bebru medības. Tās nepieciešamas, lai neļautu grauzējiem aizsprostot ceļu notekas. Mums ir noslēgts līgums ar “Latvijas Valsts mežiem” (LVM) par to, ka mēs savā teritorijā, cik iespējams, medīsim bebrus. Īpaši vietās, kur pēdējā laikā LVM atjaunojuši ceļus. Arī pagājušās nedēļas nogalē nomedījām divus bebrus.
Bieži vien medniekus uzskata par cilvēkiem, kas vienkārši izšauj Latvijas meža dzīvniekus, bet tā tas nav. Piemēram, mūsu kolektīvā ir izstrādāts nolikums, kādus zvērus drīkst šaut — tie ir trofeju dzīvnieki. Aļņus, kuriem ir vismaz piecu žuburu ragi, staltbriežus ar sešu žuburu ragiem. Ja šaujam, tad ne jau tikai gaļai vai savam priekam, bet arī tāpēc, lai medniekam būtu trofeja. Īsti mednieki uz mežu iet nevis pēc gaļas, bet pēc trofejas. Cenšamies nešaut arī mežacūku mātes, kurām ir mazuļi. Medniekiem ir arī savs ētikas kodekss, kurš jāievēro.
Esam sākuši arī gatavoties ziemas sezonai, kad meža dzīvniekiem būs nepieciešama cilvēku palīdzība. Mums ir izveidotas telpas, kur glabājam barību ziemai. Esam sākuši krāt ābolus, kartupeļus, kukurūzu un citu barību, ko, sākoties salam, nogādāsim mežā. Mūsu kolektīva apsaimniekošanā ir 12 500 hektāru, tāpēc jāsagādā barība, un darba ir diezgan daudz. Katram medniekam jāsavāc vismaz divi maisi zīļu, ir arī citi pienākumi. Esam sākuši no stigām izcirst krūmus. Tas nepieciešams ne tikai mūsu, bet arī meža drošībai. Arī aizvadītās nedēļas nogalē veicām šos darbus. Veidojam un atjaunojam barotavas dzīvniekiem. Katrai barotavai ir “piestiprināti” mednieki, kas par to atbild un apkopj.
Nedēļas nogalē notiks 11. Saeimas vēlēšanas, tāpēc pilnā sparā rit priekšvēlēšanu laiks. Politiskās partijas tautai sola visādus labumus un kārtējo reizi “zelta kalnus”. Domāju, ka šie solījumi nepiepildīsies, jo šķiet, ka būtiski valstī nekas nemainīsies. Uz nākamo Saeimu atkal pošas tās pašas partijas, kas darbojas jau pašreizējā. Piemēram, Lembergs. Viņš lepojas ar to, ka Ventspils ir sakopta, bet, būsim godīgi, ja Aizkraukle būtu ostas un tranzīta pilsēta, tad arī tā noteikti būtu daudz labāk sakopta. Nav jau māksla paņemt naudu no pilna maciņa.
Domāju, ka valsti jāvada jauniem un izglītotiem politiķiem.
Daudz diskutē par ierēdņu algām. Man nav žēl, bet alga jāsaņem par labi padarītu darbu. Mums ir ļoti daudz jaunu cilvēku, kuri ieguvuši labu izglītību gan ārzemēs, gan tepat Latvijā. Ir jāsaprot, ka viņi nestrādās politiskos amatos, saņemot dažus simtus latu lielu atalgojumu, viņiem ir citas iespējas. Jāmaina nevis politika, bet politikāņi. “Pie stūres” jālaiž jaunie.
Sekoju līdzi arī politiķu diskusijām televīzijā. Pārsteidz, ka joprojām turpinās cīņa par krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanu Latvijā. Man tas ir nepieņemami. Nupat par to diskutēja “Saskaņas centra” pārstāvji. Tad jau Anglijā vai Īrijā, kur strādā tūkstošiem latviešu, arī latviešu valoda jāpieprasa kā otra valsts valoda. Man tas šķiet smieklīgi. Latvija ir Latvija, un tajā ir viena valsts valoda. Ja kāds vēlas apgūt svešvalodu, tad lai to dara, bet tas nedrīkst būt valstiskā līmenī.
Tāpat nav skaidrs, kas īsti notiek ar politisko partiju finansēšanu. Tagad pieņēma likumu, bet tas jau neko nemainīs. Privātpersonas var ziedot, un tie, kuri vairāk ziedo, pēc tam bieži vien uzvar konkursos, saņem valsts pasūtījumus, remontē ceļus un valsts iestādes.
Ceru, ka nākamajā Saeimā izdosies pieņemt grozījumus Medību likumā, kurā noteiks, ka nedrīkst veidot medību platības mazā teritorijā. Savus priekšlikumus mēs jau pirms kāda laika esam iesnieguši atbildīgajā Saeimas komisijā. Jo tagad diemžēl rodas situācija, ka neliela grupa cilvēku nopērk mazu meža platību un tur izveido savu medību teritoriju, līdz ar to izkropļojot lielu kolektīvu darbu un ierobežojot to darbību. Likums pašlaik neparedz nekādus ierobežojumus. Diemžēl bieži vien šo teritoriju patiesie īpašnieki ir ārvalstnieki, kas īpašumu iegādājušies ar svešu vārdu līdzīgi, kā tas notiek ar lauksaimniecības un citām zemēm. Ja tā turpināsies, kas notiks pēc divdesmit gadiem? Ceru, ka šīs nepilnības nākamie likumdevēji novērsīs.
Noteikti svarīgākais notikums, kas satricināja ne tikai Krieviju, bija traģiskā lidmašīnas katastrofa, kurā gāja bojā Kontinentālās hokeja līgas kluba “Lokomotiv” spēlētāji un mūsu hokeja leģenda — “dzelzsvīrs” Kārlis Skras-
tiņš. Par trešdien notikušo vēl tagad nav iespējams runāt bez emocijām. Domāju, ka šī traģēdija nav atstājusi vienaldzīgu nevienu, kur nu vēl cilvēkus, kas seko līdzi Latvijas hokejistu cīņām. Arī pats vienmēr esmu skatījies gan Rīgas “Dinamo” spēles, gan sekojis līdzi Latvijas izlases gaitām. Ne reizi vien spēles esmu apmeklējis klātienē. Šādu traģēdiju neviens negaidīja, un tas bija drausmīgs šoks. Par to, ka bojāgājušie hokejisti bija tautā mīlēti un cienīti, liecina fakts, ka no “Lokomotiv” spēlētājiem atvadīties bija ieradušies vairāk nekā 100 tūkstošu cilvēku. Tagad daudz runā par to, kāpēc tā notika, bet tam jau vairs nav nekādas nozīmes. Tā ir traģēdija, kas vēl ilgi paliks cilvēku atmiņā.
