Dvēseles stikla drumsliņu mozaīka — arī tā mēdz dēvēt dzeju. Tā ir tikpat sena kā pasaule. Pat tie, kuri dzeju nelasa, to iepazīst caur mūziku un dziesmām. Kurš gan nezina kaut pirmo rindu “Māt, atkal logā zvaigznes kvēlo…” Raimonda Paula “Dziesma nenosalst”, bet vai daudzi zina, ka dzejoļa autors ir Alfrēds Krūklis un rindas ir veltītas Mocartam?
Informācijas pārbagātais laikmets ar globālo tīmekli, televīziju un modernajām tehnoloģijām ir ne tikai drukātās preses un prozas, bet arī dzejas konkurents. Cik bieži cilvēks paņem rokā dzejas grāmatu? Cik bieži to nopērk? Ja tagad būtu jānosauc kāds mūsdienu dzejnieks, līdzīgs Rainim, Čakam, Ziedonim vai Vācietim, būtu ilgi jādomā. Vai mums ir ko likt pretī šiem dižgariem? Bet varbūt te darbojas pieprasījuma — piedāvājuma princips?
“Īpaši pieprasīta dzeja ir Dzejas dienās, tad Seces pamatskolas bērni nāk un prasa dažādu autoru darbus,” atzīst Iveta Ločmele, Staburaga pagasta bibliotēkas vadītāja. “Ir dzejas cienītāji arī pieaugušo vidū, tomēr viņu nav daudz. Tikai daži cilvēki, kuri dzejai ir uzticīgi gadu no gada.” Ločmeles kundze teic, ka staburadziešus, kuri dzejas grāmatas meklē bibliotēkas plauktos, interesē arī vietējo autoru, piemēram, Sarmītes Rodes, Ārijas Āres vārsmas, bet daudziem dzejas cienītājiem iemīļoto autoru darbi parasti ir grāmatu plauktā mājās.
Kāpēc mums vispār dzeja vajadzīga? Kam vajag ritmiski sarindotos vārdus, kas pauž kādu subjektīvu pārdzīvojumu, mirkļa atklāsmi? Šķiet, vairs nav laika dzeju ne rakstīt, ne lasīt. Par to liek domāt arī tas, ka pēdējos desmit gados aizvien populārākas kļūst aforismu grāmatas. Tajās ir izlobīti domu graudi — no stāstiem, esejām, dzejoļiem, ko nav jāpārlasa vairākas reizes, jāizprot. Tie ir gatavi “lietošanai” — īsi un skaidri, konkrēti, tādi kā dzejoļu konspekti. Un mūsu ikdienas steigā tas der.
Tomēr, domāju, dzeju nekas neizkonkurēs. Kamēr ir, kam liesmot, tikmēr degs. Un dzeju vajag, jo tā liek domāt. No maizes vien paēdis nebūsi.