laiks. Noķengāšanas laiks. Kam Saeimas vēlēšanās uzticēsim savas balsis, savu nākotni? Vai solījumiem, kam valsts kasē nav reāla seguma? Vai aizmirsīsim sakāmvārdu “Tukša muca tālu skan” un nepratīsim novērtēt bravūrīgu diždarbu uzskaitījumu, ļausimies sevi apvārdot?
Vai pratīsim saklausīt negodīgumu tajos daiļrunātājos, kas vadās pēc principa — ja nav man, lai netiek arī citam? Vai tomēr visu izšķirs mūsu pašu gudrība, loģiskā domāšana un dzīves (arī vēlēšanu) pieredze?
Medijos un manu paziņu lokā virmo sašutums, ka 11. Saeimai kandidē tie paši nupat atlaistie deputāti, kuru dēļ esam tur, kur esam. Manuprāt, “tiem pašiem” nebūtu ne vainas — vairumā izglītoti, pieredzējuši un strādātspējīgi ļaudis. Vaina meklējama tā sauktajā frakciju disciplīnā, kas pašos pamatos iznīcina personības izpausmes brīvību — demokrātijas pamatnosacījumu. Saeimā balsošanā deputāta loģikai, dzīves pieredzei un sirdsapziņai ir nulles vērtība. Visu nosaka frakcijas vadītāja augšup vai lejup vērsts īkšķis, bet aiz īkšķa “stāv” viens no trim (vai vairākiem) “naudasmaisiem”. Kas maksā, tas pasūta mūziku. Un Valsts prezidentam bija jāatlaiž Saeima ar pārsvarā labiem, gudriem deputātiem, kas frakciju disciplīnas dēļ bija kļuvuši par marionetēm, īkšķim paklausīgām skrūvītēm balsošanas mašīnā.
17. septembrī ievēlēsim 11. Saeimu. Mums, vēlētājiem, no nākamajiem deputātiem būtu jāpanāk, lai patlaban esošās partokrātijas vietā Saeimā iedibinātu patiesu Satversmē deklarēto demokrātiju un frakciju disciplīnu nomainītu prāts, gods un sirdsapziņa.
