Neviens nesaprot, kāpēc es pēdējā laikā nevis eju, bet lidoju. Kā man patīk priekšvēlēšanu laiks! Kāpēc gan tādas nevarētu būt katru gadu? Man šķiet, katru reizi tās kļūst interesantākas. Beidzot latvieši pierāda, ka nav nekādi “mīkstie” — arī mūsos mājo indiāņu gars. Savulaik Žirinovskis tik sulas glāzi konkurentam varēja iešļākt sejā, bet mēs protestēdami esam spēruši krietnu soli uz priekšu — gāžam tribīnes kā Bauskā. Man šķiet, tas cilvēkus vairāk rosinās pievērsties politikai. Es arī tagad skatīšos visas diskusiju tiešraides.
Esmu priecīga, ka mana vārdadiena iegadījusies vēlēšanu nedēļā. Šajā dienā esmu paredzējusi privātdiskusiju ar kādu skaistu deputāta kandidātu. Manā pastkastītē bija iemests viņa uzsaukums un, galvenais, norādīta arī e-pasta adrese un tālruņa numurs. Man tagad ir tāds telefona pieslēgums, ka es par četriem latiem varu runāt vairāk nekā 20 stundu. Tik ilgi jau es ar viņu nerunāšu, bet sirdi gan izkratīšu. Indriķis mani neklausās, taču kandidāts vismaz līdz vēlēšanām tautas, tas ir — manā, balsī ieklausīsies. Arī avīzes tagad interesantākas kļuvušas. Tik daudz ko par cilvēkiem var uzzināt, pat dzelteno presi nevajag. Savulaik es no “Medicīnas enciklopēdijas” par sevi pat mazāk uzzināju. Manuprāt, visiem senioriem kaut reizi vajadzētu kandidēt kādās vēlēšanās. Cilvēkam vecumā atmiņa pavājinās, bet priekšvēlēšanu laikā viņš tik daudz uzzinātu par saviem jaunības grēkiem. Būtu vismaz, ko atcerēties.
