Darba devēji aicina valdību steidzami veidot valstisku programmu, lai aizkavētu darbspējīgo iedzīvotāju aizplūšanu uz ārzemēm. Emigrācijas vilnis turpinās, un Latvijā paliek arvien mazāk cilvēku darbspējīgā vecumā. Kaut arī statistikas dati liecina par augstu bezdarba līmeni valstī, uzņēmumu īpašnieki teic, ka uzticamus un profesionālus darbiniekus atrast grūti.
Jāiejaucas valdībai
Latvijas tirgotāju kooperācijas “AIBE” pārdošanas nodaļas vadītājs Mareks Kudulis atklāj, ka Latvijas uzņēmēji jau vairākus gadus dažādās kopsapulcēs spriež par satraucošo situāciju valstī, kad darba devējiem kļūst aizvien grūtāk atrast darbiniekus: “Cilvēki aizbrauc, no tiem, kuri paliek, liela daļa strādāt vienkārši nevēlas. Uzņēmēji rosās, rada darba vietas, bet nav jau, kam tās radīt. Jaunieši un tie cilvēki, kuri vēlas strādāt un pelnīt, dodas prom. Ja valdība steidzami kaut ko nemainīs un neiejauksies, situācija drīz kļūs katastrofāla.”
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2011. gada pirmajā ceturksnī darba meklētāju skaits bija milzīgs — 188 100, bet tajā pašā laikā uzņēmēji, īpaši daudzos lauku novados, nevar atrast strādniekus pat par adekvātu algu. Darba devēji rausta plecus un teic — neizprotam, kādēļ cilvēki negrib strādāt, bet izvēlas nedarīt neko, lamājot valdību un saņemot salīdzinoši nelielus pabalstus.
Par tādu naudu
“nevergos”
Par to, cik viegli vai grūti atrast labus darbiniekus, vai uzņēmumi izjūt cilvēku emigrēšanu, “Staburags” jautāja Aizkraukles reģiona uzņēmējiem.
Aizkrauklietim Ventim Kalniņam pirms kāda laika piederēja kokapstrādes uzņēmums, tagad izveidots privāts bizness citā jomā. “Protams, arī es esmu izjutis šo problēmu, kad ļoti grūti atrast labus strādniekus, ne tikai kokapstrādes jomā. Pirms pāris gadiem celtniecības firmas bija “pacēlušas” neadekvātas algas saviem strādniekiem, un pie tāda atalgojuma sabiedrība ļoti ātri pierada. Līdz ar to tā bija kā mēraukla — par cik lielu algu un kādu darbu varētu strādāt arī citos uzņēmumos. Peļņā uz ārzemēm lielākoties dodas jaunieši un cilvēki, kuri patiešām vēlas strādāt un labi nopelnīt. Arī mana radiniece strādā ārzemēs jau padsmit gadu, gribētu atgriezties, bet te nav alternatīvas,” stāsta Ventis Kalniņš.
Tagad, kad palīgstrādniekiem tiek piedāvāts darbs celtniecībā, kokapstrādē vai servisā ar algu no 200 līdz 250 latiem mēnesī, daudzi labāk izvēlas nestrādāt un saņemt bezdarbnieka pabalstu nekā “vergot” par tādu naudu. Vēl viena problēma ir tā, ka daļa darba meklētāju tomēr nav gatavi pamest Rīgu vai kādu citu lielpilsētu, bet laukos tikmēr darba darītāju trūkst.
Labāk saņem pabalstu
Neretiete Jolanta Krjahova, SIA “Falko 2” īpašniece, daudzus gadus darbojas tirdzniecības jomā. Lai arī viņai piederošajos veikalos darbinieki mainās reti, viņa piekrīt, ka labus strādniekus atrast ir grūti, lai arī bezdarbnieku netrūkst: “Tās ir pēdējo divdesmit gadu sekas, ko tagad redzam sabiedrībā — cilvēki ir kļuvuši slinki, visi darbi viņiem ir slikti. Ir daudz ģimeņu, kuras labprātāk izliekas par mazturīgām, lai saņemtu valsts pabalstus, nekā strādā vienkāršu darbu.”
Daļai laucinieku ir arī zems izglītības līmenis, bet iespēju mācīties kursos, ko piedāvā bezdarbniekiem, izmanto tikai nedaudzi. “Esmu pārliecinājusies: ja cilvēks iztur pirmos trīs mēnešus un darbā sevi pierāda, tad viņš paliks strādāt arī ilgāk. Tā kā es drīkstu mācīt jaunus darbiniekus, esmu pieredzējusi, ka pēc mācībām pārdevējas aiziet strādāt uz pilsētu lielveikaliem, nevis paliek un turpina darbu laukos,” stāsta neretiete.
Nav, kas brauc ar traktoru
Zemnieku saimniecībā “Karogi” Secē nodarbojas ar mežizstrādi. Īpašnieks Reinis Mincāns stāsta, ka pamazām ir izdevies atrast labus zāģerus un šobrīd uzņēmumā strādā četri vīri: “Atrast labus strādniekus darbam mežā ir izdevies, bet tādus, kuri varētu cirst krūmus vai tīrīt mežmalas, joprojām nevaru atrast. Viens no iemesliem — visi, kuri vēlas strādāt, darbu jau atraduši, daļa aizbraukuši uz pilsētām, laukos paliek arvien mazāk cilvēku darbspējīgā vecumā. Tagad nevaru atrast vīru, kurš varētu braukt ar traktoru un citu mežizstrādes tehniku — nav pagastā cilvēku ar vajadzīgo kvalifikāciju. Manuprāt, reģistrējoties bezdarbniekos, lielākajai daļai nav mērķa ātrāk atrast darbu vai apgūt kādu profesiju, tā ir iespēja saņemt naudu par neko.”
Ieplūdīs lētais darbaspēks
Aizkraukles CMT būvmateriālu un sadzīves preču veikala vadītājs Jānis Venderots stāsta, ka labus darbiniekus atrast ir gandrīz neiespējami. Nedēļas laikā, kopš ievietojis sludinājumu reģionālajā laikrakstā un portālā, savus pieteikumus atsūtījuši mazāk par desmit cilvēkiem: “Esmu cilvēkus iedalījis trijās grupās — “mājās sēdētāji”, “staigātāji” un “aizbraukušie”. Nav, kas strādā. Nezinu, vai viņi iztiek no sociālajiem pabalstiem, bet, ja piedāvā 250 latu algu, maksājot nodokļus un darbiniekam sociālās garantijas, viņš labāk izvēlas nestrādāt. Darbā piesakās arī cilvēki, kuri darbavietu mainījuši ik pēc pāris mēnešiem, tādus arī negribas pieņemt, jo pēc kāda laika atkal būs jāmeklē jauni. Lielākā problēma ir tā, ka visi ir aizbraukuši — uz ārzemēm un lielpilsētām. Aizkraukles ielas ir kā izmirušas, vien dažus jauniešu var redzēt. Kamēr valstī nebūs ražošanas, bet tikai tirdzniecība, cilvēki te neatgriezīsies, bet šīs problēmas jārisina valdībai, ne vietējiem uzņēmējiem. Vai tikai tad, kad Latvijā masveidā ieplūdīs lētais darbaspēks, šo problēmu sāks risināt?” Fakts. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2011. gada pirmajā pusgadā vien uz citām valstīm emigrējuši 8063 cilvēki. Pērn pirmajā pusgadā šis skaitlis bija teju par trešdaļu mazāks — 5064.
