“Redz, cik mierīga ir tā tava sapņu zeme!” nedēļu pēc atgriešanās no Norvēģijas man ironiski teica kāds paziņa, domājot tur notikušo asiņaino slaktiņu, ko sarīkoja kāds plānprātis, liekot šīs valsts vārdam izskanēt visā pasaulē. Šis ceļojums bija rimtāks nekā citi — bez tūristiem raksturīgās milzu ledāju un ūdenskritumu apjūsmošanas. Norvēģiju skatīju ne tikai savām, bet arī citu latviešu acīm, kuriem šī valsts nu jau ilgāku laiku kļuvusi par dzīves un darba vietu. Katram šeit ir savs sapnis, kuram viņi cer pieaudzēt spārnus.
Kā sastinguši
milži
Esot Norvēģijā, atcerējos kādu teiku. Dievs viens pats staigājis gar jūras malu un teicis: “Ko lai es daru viens pats?”. Tā jūras dibenā kāds atsaucies: “Es esmu otrs.” Bet nu Dievs saka: “Kurš no mums būs stiprāks? Kur lai mēs ņemam zemi?” “Lai paliek akmens par zemi,” teicis jūras cilvēks. Dievs sacījis: “Tu jau esi muļķis. Kā tad uz akmens var augt zāle un koki? Akmens ciets, tur nekas nevar augt. Bet es radīšu kokus un cilvēkus, un viņi lai taisa mājas. Tad būs laba dzīve…” Nav gan zināma vieta, kur notikusi saruna, bet, dodoties uz savu galamērķi apmēram 100 kilometru no Oslo, domāju: tā varētu būt Norvēģijā.
No Riges lidostas nelielu gabalu mērojam ar prāmi, pēc tam ceļu turpinām automašīnā. Klinšu sienas abpus ceļam kā noburti milži neļauj skatienam aizklīst tālu sāņus, itkā teikdami: “Skaties uz ceļu!”.
“Uzmanīgi, mēs tagad uzbraucam uz Noterojas salas,” saka mans ceļabiedrs Andris (uzvārdu lūdz nenosaukt, jo negrib “zīmēties”), kurš jau otro gadu dzīvo un strādā Norvēģijā. Braucam garām vairākām nelielām pilsētiņām, arī jaukai kūrortpilsētiņai Tonsbergai. Pilsētiņas šķiet sterilas, bet Andris saka: “Salīdzinot ar Latviju, tādas tās ir, bet Vācijā tomēr viss ir perfektāk”. Mūsu galamērķis sasniegts — divas nelielas koka mājiņas meža ielokā.
Atšķirībā no Latvijas nekur neredzēju, ka norvēģi kā kurmji rušinātos savos mazdārziņos. Viņiem vienkārši tādu nav. Visapkārt mājai ir angļu mauriņš un kāda puķudobe, kāds augļukoks un tas arī viss. Ar ceļmalu un grāvju appļaušanu arī viņi neaizraujas. Lai aug, kas no dabas dots!
Ass, bet foršs
džeks
Cilvēkus uz Norvēģiju “atpūtuši dažādi vēji”. Viens no viņiem ir arī Andris no Madonas puses. Komunikabls, gudrs, tīk filozofēt, kustīgs kā ūdenszāle. Iespējams, man ne tik drīz izdosies atbrīvoties no viņa teiciena: “Nu tas ir kosmoss!”. To viņš dienā lieto vismaz desmit reižu. Lai gan Andrim ir nedaudz pāri 30, dzīvē jau daudz pieredzējis un izmēģinājis. Par sevi viņš saka: “Esmu ass, bet foršs džeks.” Audzis skolotāju ģimenē, bet paipuisītis nav iznācis. Savulaik bija pašam sava mēbeļu firma, taču “trekno gadu” beigās bizness izputēja. Arī ģimenes dzīvē radās plaisas. Uz šejieni devies, lai sakārtotu gan finanšu lietas, gan rastu skaidrību par savstarpējām attiecībām. Andris izteicienos ir skarbs: “Ar ko gan esmu labāks par prostitūtu, kura dažādu iemeslu dēļ par tādu kļuvusi? Tas pats vien ir,” viņš saka.
Avīžmīļi
Andris ir pastnieks specifiskās piegādes un izplatīšanas kompānijā “Eda”. Kad reiz televīzijā redzēju sižetu, kurā Norvēģijā intervēja pastnieku iebraucēju, domāju, ka tas ir tikai rets gadījums. Izrādās, viesstrādnieku pastnieku te ir daudz. Un tas nebūt nav tik vienkārši kā, piemēram, pie mums — atnāk pastnieks uz darbu, sašķiro avīzes, žurnālus un tad mierīgi ar velosipēdu vai automašīnā piegādā tās abonentiem. Laucinieki sūtījumus saņem pēcpusdienā, dažkārt arī nesaņem, tad zvana un “terorizē” redakciju, kur avīze pazudusi. Norvēģi ir avīžmīļi, laikrakstus abonē ap 90 procentu iedzīvotāju. Viņiem avīze jāpiegādā jau septiņos, sestdienās — deviņos rītā. Andraprāt, presei noriets tehnoloģiju dēļ nedraud, taču papīra drukātajai versijai nevar būt ilgs mūžs — nepietiks taču koku, lai ražotu papīru. Jā, mūsu lasītājs varētu tik ievilkt elpu, saņemot, piemēram, 50 līdz 100 un vairāk lappušu biezus laikrakstus. Un tik biezi tie iznāk gandrīz katru dienu. Pastnieki izvadā arī reklāmas bukletus, taču daļa iedzīvotāju uz pastkastēm atstājuši uzrakstu, lai viņiem tos nepiegādā. Kad norvēģi dodas vasaras atpūtā, viņi lielākoties nepārtrauc laikrakstu abonēšanu, bet lūdz neizlasītos numurus piegādāt vienā reizē, kad atgriezušies mājās.
Vien pastiepj roku
Lai izjustu norvēģu pastnieka darba specifiku, vienā reisā devos līdzi Andrim. Darba diena sākās 2.30 naktī. “Šodien jāizbrauc tikai mazās rūtis,” saka Andris. Par rūtīm te dēvē maršrutu, kurš An-drim ir atsūtīts pa mobilo tālruni. No 100 rūtīm Andris gandrīz no galvas zina 70. Īsākais maršruts — pāris kilometru, garākais — ap 20 kilometru. Viņš tik iemet skatienu “špikerī”, vai nav kādas izmaiņas, un dodas ceļā. Iesaiņota prese jau pastniekiem atgādāta pie kādas degvielas uzpildes stacijas. Priekšā jau vairāki pastnieki. Viens ar otru pārmij vien dažus vārdus, katrs ņem savu saini, un brauciens var sākties.
Taču par parastu braucienu to gan nevar nosaukt. Varbūt tāpēc, ka tas ir naktī — nodomāju. Jūtos kā rallijā, kur pagrieziens seko pagriezienam, un var tik apbrīnot, kā Andris neapjūk šaurajās ieliņās un kā zina, kurā pastkastītē kāda avīze jāiemet. Daudzās vietās pastkastes izvietotas vairākas vienkopus. Andris no automašīnas nemaz neizkāpj — izstiepj tik roku un ielidina laikrakstu pastkastītē. Andris gan teic, ka par viņu vēl virtuozāk braucot cits kolēģis. Manuprāt, tad viņš lido dažus centimetrus virs zemes. Andra darbdiena beidzas ap sešiem rītā. Ja man arī būtu autovadītājas apliecība, droši vien šo darbu nevarētu strādāt, jo ap pieciem jau mācās virsū pamatīgs snaudiens, un Andra sacīto brīžam uztvēru kā pa sapņiem.
Kaut pēdējā grabaža, ka tik ripo!
To, ka šis darbs ne visiem pa spēkam, apliecina fakts, ka no pēdējā pastnieku “iesaukuma” — 20 viesstrādniekiem — darbā palikuši tikai četri. Pastniekiem laikrak-sti jāizvadā ar savu transportu. Kā saka Andris, te mašīnai nav svarīgs izskats, kaut vai aplīmēta ar līmlentēm, bet lai tik ripo. Tiesa, jauniņajiem sākumā gadās dažādas ķibeles — ne viena vien māja palikusi bez puķupoda, dažs teju vai iebraucis pa parādes durvīm. Nesen kāds kolēģis no Latvijas cietis diezgan smagā autoavārijā. Neveiklība darbā tiek piedota, bet nekaunība gan ne. Reiz kāds pastnieks avīžu saini gan paņēmis, bet aizbraucis mājās gulēt… Tā arī atvadījies no darba, kaut arī bija norvēģis, ne viesstrādnieks.
“Mīkstie” norvēģiem nav pa prātam. Cieņu iegūs tāds, kuram ir mugurkauls un kurš pats sevi mācēs aizstāvēt. Andris sevi darbā pierādījis kā izveicīgu un attapīgu darbinieku, tāpēc ir pirmais cilvēks, kura telefons bieži iezvanās arī ap deviņiem rītā. Jāsteidz palīgā labot citu kļūdas — kāds jauniņais ko aizmirsis vai arī nespēj tikt galā. Deviņos tas jau zināms galvenajā “štābā”, kur koordinatori norīko palīgos “ašākos” zēnus.
(Turpmāk vēl)
