Cilvēka spēks mērāms ne vienā reizē paceltajos kilogramos, bet gan, cik daudz dzīves laikā var panest. Gunārs Bubins var un, kā pierādīja pagājušā gada notikumi, var daudz.
Viens meiteņu vidū
Sproģos, uz lauka pie “Dzeņu” mājas, sabērtas paprāvas kartupeļu kaudzes. Lieli un mazi, uz ceļiem nometušies, līkņā un pilda spaiņus lieliem saulē sasilušiem dzelteniem un sārtiem bumbuļiem. No lauka nākdams, smago ķerru, ar biešu lapām pilnu piekrāvis, pagalmā iestumj Gunārs. Maza auguma vīrs ar smaidu, kurā laipnību pa gabalu var nojaust. Virtuvē uz galda zilā svečturī iedegta svecīte. Šodien ir viņa un Ārijas kāzu jubileja. Trīsdesmit astoņi gadi būtu, ja būtu kopā. Bet pagājušais gads viņu atņēma, un nu mājas solī jāiet vienam. Arī sievasmāte un Gunāra māte pērn devās uz aizsaules dārziem, bet sirdi silda un prātu priecē trīs bērni un seši mazbērni.
Piemājas saimniecībā ikdienā jārūpējas par trim govīm, teli, cūku, trušiem, un ziemā, kad darba mazāk, piena naudai kāds lats klāt nāk arī no skolas katlumājas kurināšanas.
Dzimis un audzis Pierīgā, Berģos, jaunībā pabeidzis Rīgas pārtikas rūpniecības tehnikumu, apgūstot piena produktu tehnologa arodu. Kursā no 36 audzēkņiem bija vienīgais pusis, bet neviena no meitenēm pie sirds nav gājusi. Ar kursabiedrenēm saticis labi, un drīz vien pirmdienu rītos kopīgi apspriests, kurai pirmais skūpsts bijis, kura pie puiša ciemojusies.
Sākumā bez skūpstiem
Pēc tehnikuma norīkots darbā sierotavā, kas agrāk bijusi netālu no Sproģiem. Sviestu kūlis un arī Āriju te saticis. Iepazinušies pirmās prakses laikā Neretas sierotavā. Viņas māsa iepazīstināja abus jauniešus ballē Gricgalē. “Varēju taču vēl šaut pa labi un pa kreisi, bet turpmāk visas balles nodejoju tikai ar viņu. Saskanēja mums, un cita nebija jāmeklē,” saka Gunārs. Pirmajā gadā daudz laika pavadīja pastaigās runājot, pat skūpstījušies netika. Teju uz visām Sproģu klubā rādītajām filmām biļeti Ārijai gan izmaksāja.
Gunārs rāda bildi, kurā redzams kopā ar Āriju. Viņam gari, lokaini mati un kaklasaites vietā medaljons, uz kura attēlots zaķis no multfilmas “Nu, pagaidi!”. Mīļotajai meitenei bijis līdzīgs ar vilku. Piespraudes viņš tehnikumā laikā taisījis un pārdevis. Izvirpojis no koka, nokopējis kādu no tolaik populārajiem tēliem, kontūras iededzinājis, nokrāsojis, nolakojis un piestiprinājis saspraužamo adatu. Tehnikuma audzēkņi labprāt tādas sev iegādājušies.
Sīpolu pamaz, cita par daudz
Jaunais pāris no Sproģiem pārcēlies uz Cesvaini, un Gunārs “Lazdonas pienā” arī bijis pilnpiena produkcijas ceha meistars. Otrās meitas piedzimšana lika dzīvē šo to mainīt, un ģimene atgriezusies tuvāk vecākiem Sproģu pusē.
Kurš bijis krāsainākais posms dzīvē? Jubilārs teic — agrā jaunība, kad vēl meitās varēja iet, apkārtnes klubos viņas dancināt. Tagad ne Gricgales, ne Krūmiņciema kluba nav, bet tolaik tajos daudzkārt valši griezti. Mūziku, īpaši “Čikāgas piecīšu”, brāļu Laivinieku repertuāru, iepazinis agrā bērnībā, kad vecāki to klausījās. Arī pašam bija magnetofona lenšu ierakstu kolekcija. Lai arī radis gulēt iet agri, reizē ar vistām, bet, ja radio pārraida kādu tolaik populāru dziesmu vai, kā nesen, “Čikāgas piecīšu” koncertu, nevarot nenoklausīties.
No mājas darbiem brīvajā laikā labprāt ogojot un sēņojot, bet šovasar vien reizi kopā ar meitu bijis. Šogad pirmo reizi vajadzēja pašam dārzā sēt un stādīt, jo agrāk šos darbus padarīja mājas sievietes un palīdzēt nācās vien ražas novākšanā. Tāpēc sīpolu iestādīts par maz, bet cita kā varēja būt mazāk. “Pie gurķiem pupas ieliku, gurķi salīga pupās, un nekas prātīgs neiznāca. Bet bez darba dzīvot un palaisties slinkumā nedrīkst. Tam jābūt kā sportam, lai uzturētu sevi pie veselības,” saka Gunārs un dodas izkraut biešu lapas.
