Kopš esam iestājušies Eiropas Savienībā, brīvais tirgus vietējiem ražotājiem ne reizi vien liedzis iespēju realizēt savu produkciju Latvijā. Vietējo uzņēmumu konkurētspēja ir maza, un tie nespēj saražot pietiekami lētu produktu, lai tas būtu pārāks par lētajām ārzemju precēm un arī cena būtu pircējam pievilcīga.
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP), kas apvieno 52 lauksaimniecības nozaru nevalstiskās organizācijas un pārstāv vairāk nekā 12 000 ražojošo lauksaimnieku, uzskata, ka pārāk maz tiek darīts, lai dažādās iepirkuma procedūrās atbalstītu Latvijas ražotājus. Iepirkumos pārsvarā dominē ārvalstu piedāvājumi. Spilgts piemērs ir Valsts asinsdonoru centra sarūpētā paciņa, ko saņem donors, nododot asinis. Donora paciņā ir ūdens no Igaunijas, cepumi no Moldovas, vafeles no Polijas, sula no Ukrainas, kapučīno dzēriens no Polijas, cukurs, iespējams, iesaiņots Latvijā, un auzupārslu cepumi no Latvijas.
Tas nozīmē, ka, nododot asinis Latvijā, pretī var saņemt ārzemēs ražotus produktus, bet varētu taču atbalstīt savus ražotājus un paciņā iekļaut Latvijas ražojumus. Diezgan bieži tiek rīkotas dažādas akcijas, kad, apelējot pie pircēju sirdsapziņas, aicina izvēlēties vietējo preci, kas nereti ir dārgāka nekā importa. Vai cilvēki, kuri ārzemēs ražotu pārtiku izvēlas zemākas cenas dēļ, tāpēc noniecina vietējo ražojumu? Nē. Diemžēl Latvijā ražotā produkcija lielai daļai sabiedrības jau ir ekskluzīva, ko var atļauties vien svētkos. Tāpēc šī, manuprāt, būtu laba iespēja atbalstīt vietējos ražotājus valsts līmenī — asins ziedotājiem izsniedzot pašmāju produkciju. Vai valdību vispār interesē, lai vietējie ražotāji savu produkciju realizētu tepat Latvijā? Iesaistītās ministrijas pauž, ka dara visu, lai iepirkumiem varētu pieteikties un uzvarētu pēc iespējas vairāk vietējās izcelsmes produktu ražotāji, tomēr līdz šim arvien uzvar ievestās produkcijas izplatītāji, lai gan pašmāju ražojumi bieži vien ir kvalitatīvāki.
Daudzās Eiropas Savienības valstīs, organizējot iepirkumu procedūras, nemaz nepieļauj citu valstu produkcijas nonākšanu vietējā tirgū. Varbūt arī Latvijai tā būtu jāsāk darīt, lai aizstāvētu savus ražotājus.
